Ar Zolitūdes rūdījumu

Jelgavas daļas vada komandiera vietniekam Sergejam Kuzminčukam šis ir jau desmitais gads ugunsdzēsējos. Savulaik darbam pieteicies, neko daudz par to nezinādams. Drīz vien sapratis, ka tieši to arī vēlas dzīvē darīt. Karjeras sākumā nopietnu profesionālo rūdījumu Sergejs guvis, likvidējot Zolitūdes traģēdijas sekas, bet nupat apbalvots par priekšzīmīgu dienestu.

Lielo pārsteigumu par apbalvojumu gan nedaudz pabojāja mamma. Viņa dienu pirms apbalvošanas, izlasot par to avīzes portālā, tūliņ to nobildējusi un nosūtījusi dēlam. Sergejs, protams, zināja, ka būs pasākums, taču nezināja, ka ir viens no apbalvojuma saņēmējiem. Esot bijis mazliet šokā – tas nācis negaidīti. Un arī sajūsmā – jo patīkami, ka vadība novērtē paveikto. Sievai jaunumu pastāstīja, bet kolēģiem gan ne vārda, lai saglabātu pārsteigumu. “Kad saņem apbalvojumu, ir tāda kā lielāka iedvesma kaut ko darīt” – tā Sergejs raksturo izjūtas pēc apbalvošanas.

Katra diena citādāka

Sergejs smejas, ka bērnībā jau visi gribēja būt vai nu policisti, vai ugunsdzēsēji. Viņš bija izplānojis dzīvē darīt ko pavisam citu.

Puisis uzauga un vidusskolu pabeidza Jelgavas novada Vircavas pagastā. Viņš teic, ka bērnību daudz neatceras, tomēr sarunas laikā vienu gadījumu gan izstāsta. Protams, par ugunsdzēsējiem. Kad viņam bija gadi seši septiņi, laukos dedzis siena šķūnis. Tā bijusi zvērīgi karsta vasaras diena. Atbrauca ugunsdzēsēji. Vietējie puišeļi nesa viņiem padzerties. Sergejs toreiz esot domājis, kā ugunsdzēsējiem nav karsti tajos aizsargtērpos.

Visu rakstu lasiet 19. maija laikrakstā “Zemgales Ziņas”

Teksts: Kristīne Sēnele

Foto: Eva Mellēna