Patlaban Latvija savā tieksmē uz Eiropas Savienību ir nonākusi kārtējā interesantajā fāzē. Durvis uz ES ir pavērtas, lai arī pagaidām nav zināms, vai Latvija spēs izpildīt visus «mājas darbus» un panākt pirmo sarunu grupu iestāšanās procesā.
Patlaban Latvija savā tieksmē uz Eiropas Savienību (ES) ir nonākusi kārtējā interesantajā fāzē. Durvis uz ES ir pavērtas, lai arī pagaidām nav zināms, vai Latvija spēs izpildīt visus «mājas darbus» un panākt pirmo sarunu grupu iestāšanās procesā. Vārdu sakot, tenisa bumbiņa atrodas mūsu valsts pusē, un visai aktuāls ir jautājums, vai Latvijas serve būs pietiekami spēcīga, lai bumbiņa nonāktu laukuma otrajā pusē. Viens no bumbiņas sitējiem ir Finansu ministrija (FM), kas izstrādājusi Pirmspievienošanās ekonomisko programmu, kuras mērķis ir definēt Latvijas vidēja termiņa ekonomiskās politikas prioritātes pievienošanās ES kontekstā.
Optimisms, protams, ir laba lieta, un pēdējie psihologu pētījumi liecina, ka optimisti dzīvo ilgāk. Taču vāji argumentēts optimisms valsts līmenī var izrādīties bīstams tās iedzīvotāju labklājībai. FM speciālisti, piemēram, raksta, ka programmas makroekonomiskās attīstības scenārijā iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums prognozēts apmēram 6% gadā. Augot ekonomiskajai aktivitātei, esot sagaidāma nodarbinātības līmeņa celšanās, tomēr to ierobežos produktivitātes palielināšanās. Bet kas notiks tad, ja IKP pieaugums, teiksim, būs divreiz mazāks? Kāda tad jēga būs šim vairāk nekā 80 lappušu biezajam dokumentam? Ja ir optimistiskais variants, būtu jābūt arī pesimistiskajai programmas versijai. Protams, formāli Latvija nedrīkst izrādīt vājumu vai nespēju izpildīt ES nospraustās prasības, taču nacionālajam lepnumam nevajadzētu kļūt par noteicošo faktoru valsts ekonomiskās attīstības plānošanā.
Interesanti, ka pēdējos gados privātais patēriņš salīdzināmās cenās ir palielinājies straujāk par kopējo IKP, ko var izskaidrot ar darba samaksas būtiski lielāku celšanos salīdzinājumā ar produktivitātes pieaugumu iepriekšējā periodā (līdz 1998. gadam) un aizvien krītošo inflāciju. Pēdējos gados privātais patēriņš ar zināmu kavējumu reaģē uz kopējo tautsaimniecības attīstību. Tomēr programmas autoriem būtu jāņem vērā, ka minēto privātā patēriņa pieaugumu var skaidrot arī ar «ēnu» ekonomikas īpatsvaru tajā pašā mūsu valsts IKP, kas, pēc FM pērnā gada aplēsēm, sasniedz aptuveni 40%. Starp citu, Pirmspievienošanās ekonomiskajā programmā nav atrodama konkrēta apņemšanās cīnīties pret ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanos, bet šie 40% ir reāla rezerve valsts budžeta papildināšanai, ja vien politiķiem un atbildīgajām amatpersonām pietiks politiskās gribas to darīt. Jo reāli nav pamata apgalvot, ka vidusmēra Latvijas iedzīvotāja patēriņš ir audzis straujāk par IKP.
Runājot par scenārija izpildes nozīmīgākajiem riskiem, kam programmas autori pievērsuši diezgan mazu vērību, jāatzīmē atziņa, ka Latvijas ekonomikas pieauguma tempus var negatīvi ietekmēt ārējā pieprasījuma samazināšanās. Lai gan kopumā pasaules ekonomiskās attīstības prognozes ir optimistiskas, vēl joprojām pastāv zināma neskaidrība par Latvijai svarīgu tirdzniecības partneru – NVS valstu – ekonomikas attīstību tuvākajā periodā. Un daudzi uzņēmumi, kas ir atguvušies no 1998. gada augusta Krievijas krīzes, ir atsākuši savas produkcijas eksportu uz Krieviju un citām NVS valstīm. FM speciālisti arī ļoti trāpīgi norāda, ka Latvijas konkurētspēju var ietekmēt satricinājumi tirdzniecības nosacījumos, piemēram, koksnes cenu kritums vai naftas produktu cenu palielināšanās. Tādējādi Latvijas eksporta vērtība attiecībā pret importa vērtību samazināsies, kas vēl vairāk palielinātu tekošā konta deficītu. Risku pastiprina Latvijas specializācija koksnes un tekstilizstrādājumu eksportā – tās ir preces ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību. Un, lai arī pēdējā laikā ir vērojamas zināmas sekmes pievienotās vērtības paaugstināšanā, pagaidām Latvijas eksporta potenciālās konkurētspējas izredzes ES iekšējā tirgū ir samērā nestabilas.
Nedaudz abstrahējoties no programmas veidotāju loģikas un teorētiskajām nostādnēm, nedrīkst aizmirst arī vairākus būtiskus, bet programmā saprotamu iemeslu dēļ neminētus faktorus, kas var jūtami ietekmēt dokumentā izklāstīto ieceru realizāciju. Piemēram, tik vienkārša lieta kā valdības stabilitāte. Lai gan Andra Bērziņa kompromisu valdībai, kā izskatās, ir visas izredzes noturēties krēslos līdz nākamajam Saeimas vēlēšanām, valdības krišanas gadījumā valsts ekonomikas attīstības tempi noteikti samazinātos. Jūtams grūdiens mūsu valsts tautsaimniecības attīstībā būs arī celulozes rūpnīcas projekta realizācija. Kā lēš Zemkopības ministrijas speciālisti, celulozes ražošanas uzsākšana dos IKP pieaugumu 335 miljonus eiro gadā jeb 5%. Tas tiešām nav maz, un šo projektu nevajadzētu «nopūdelēt». Tāpat kā FM sastādīto programmu. Ja tā tiks izpildīta atbilstoši iecerētajam, Latvijas iedzīvotāji noteikti sāks vākt līdzekļus piemineklim valdībai.
