Latvijai pakļaujoties pasaules attīstības tendencēm, rodas vairākas aktuālas problēmas, par kurām būtu nepieciešamas publiskas diskusijas.
Latvijai pakļaujoties pasaules attīstības tendencēm, rodas vairākas aktuālas problēmas, par kurām būtu nepieciešamas publiskas diskusijas. Viena no šādām problēmām, kas sevi nesen «pieteica», ir cilvēku klonēšana. Proti, pašās janvāra beigās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija vienojās uz četriem mēnešiem atlikt cilvēku klonēšanas aizlieguma konvencijas ratifikāciju, lai iepazītos ar Lielbritānijas likumdošanas praksi. Tieši Lielbritānijā nesen nolemts, ka medicīnā varēs izmantot klonētus cilvēku audus un embrijus līdz 14 dienu vecumam medicīniskiem eksperimentiem. Parasti ar klonēšanu tiek saprasts process, kurā nedabiskā (aseksuālā) ceļā no vienas šūnas vai organisma tiek iegūta jauna ģenētiski identiska šūnu vai organismu grupa.
Tas, ka lielu daļu Latvijas sabiedrības klonēšanas pretrunīgais jautājums varētu arī īpaši neuztraukt, neizbrīna, jo, pirmkārt, sak, mūs jau tas nevar skart, un, otrkārt, kā rāda Latvijā veiktie socioloģiskie pētījumi, cilvēka dzīvība pretstatā, piemēram, privātīpašumam netiek sevišķi augstu vērtēta. Tomēr šie divi iemesli nespēs kļūt par nepārvaramu šķērsli, jo agrāk vai vēlāk par to būs publiski jādiskutē. Klonēšana jau labu laiku ir daudzu attīstīto pasaules valstu publiskas uzmanības objekts. Taču sevišķi saasināta šī uzmanība ir saistībā ar cilvēku klonēšanu. Šajā diskusijā ir ļoti kontraversāli, bet līdzvērtīgi argumenti, kurus lieto cilvēku klonēšanas aizstāvji un pretinieki.
Cilvēku klonēšanas aizstāvji galvenokārt balstās uz medicīniskiem apsvērumiem, respektīvi, klonēšana ļaus radīt labākus pēcnācējus ( arī no tiem, kas jau gājuši bojā). Turklāt medicīniskā argumenta aizstāvji uzskata, ka klonēšanas ceļā varēs iegūt jaunus līdzekļus, ar kuriem cīnīties pret līdz šim neārstējamām slimībām, kā arī tā dos jaunas zināšanas embrioloģijā un cilvēka organisma attīstības pētniecībā. Viens no pārliecinošākajiem klonēšanas aizstāvju argumentiem it tas, ka tā varētu palīdzēt pārim, kam nevar būt bērnu, iegūt tos. Tāpat arī, teiksim, sieviete, kas dzīvo viena, varētu klonēšanas ceļā iegūt bērnu, kas pašlaik ir iespējams tikai mākslīgās apaugļošanas ceļā. Klonēšana varētu palīdzēt radīt embrijus, kas tiktu izmantoti kā donori, no kuriem ņemt orgānu transplantus. Ja vecāki ir zaudējuši bērnu, tad, kā uzskata aizstāvji, klonēšana viņiem spēs radīt mirušā bērna identisku kopiju. Vēl vairāk – teorētiski tiek uzskatīts, ka iespējams klonēt sev trīnīšus un četrīšus.
Otra – pretinieku – puse uzskata, ka klonēšana ir amorāla. Amerikā klonēšanas legalizācijas jautājums izpelnījies asu dažādu reliģisko organizāciju pretreakciju, kuras iebildušas, sacīdamas, ka nevienam nav morālu tiesību iejaukties dabā notiekošajos procesos. Cilvēki, kas iebilst pret klonēšanas neētiskumu, ir pārliecināti, ka klonēšanas atļauja tālākā nākotnē sabiedrībā varētu izskaust dabiskos reprodukcijas mehānismus, kuros jaundzimušais tiek uzskatīts par unikālu un neatkārtojamu (tā tas nebūs gadījumos, kad no viena cilvēka tiks «uztaisīta» viņa kopija). Aizstāvji saka – cilvēka fiziskā tapšana tiks nodota mēģeņu un «ķertu profesoru» rokās. Klonēšana kā tāda nerespektē faktu, ka cilvēkam ir dvēsele, tieši tālab, pēc daudzu ticīgo domām, tā ir nepieņemama. Cilvēki arī uztraucas par to, kādus garīgus un emocionālus pārdzīvojumus izraisīs cilvēkā tas, ka viņš uzzinās, ka ir klonēts.
Rutinizētajā sabiedrības ikdienā klonēšana, iespējams, Latvijā tā arī paliks kā liels jautājums, uz kuru atbildi var meklēt kārtējā «X Failu» sērijā vai arī hrestomātiskajā piemērā par klonēto aitu Dolliju. Taču vismaz politiskajā līmenī, kurā tiks ratificēta cilvēku klonēšanas aizlieguma konvencija, jādomā, nebūs jāorientējas tikai pēc kaut kādām klišejām, jo varbūt patiešām cilvēku klonēšana ir attaisnojama?
