Rakstīt par aktiera Mārtiņa Vērdiņa izstādi Jelgavas muzejā ir visai pagrūti.
Rakstīt par aktiera Mārtiņa Vērdiņa izstādi Jelgavas muzejā ir visai pagrūti. Lielāko daļu mūža viņš izkopis tikai vienu no saviem daudzajiem talantiem – teātra mākslu –, citi palikuši pabērna lomā, taču, kā redzam, ik pa brīdim viņš pievērsies arī citām mūzām, piemēram, gleznošanai.
Gan 1957. gadā tapušais akvarelis, vecākais šajā skatē, “Mūsu pagalms”, gan sešdesmito un septiņdesmito gadu sākuma zīmējumi vai tāds akvarelis kā “Jūra ar laivām” (1970) apliecina, ka M.Vērdiņam Dievs ir iedevis pūrā ievērojamus dotumus arīdzan tēlotājā mākslā. Roka viņam ir stingra, acs – vērīga. Šā laika darbi, bez šaubām, ir visinteresantākie, pievilcīgākie, nobriedušākie. Tas acīmredzot ir periods, kad viņš strādājis labu pedagogu vadībā, kas jauno censoni prasmīgi virzījuši, arī pats mākslai veltījis nopietnāku uzmanību.
Pēc tam pārrāvums, līdz atkal deviņdesmitajos gados M.Vērdiņš atgriežas pie zīmēšanas un gleznošanas. Diemžēl daudz kas no reiz iegūtās prasmes ir zudis. Jaunākie darbi vairāk uzskatāmi kā atkārtotu mācekļu gadu veikums, kad mākslas mīļotājam jāizkopj sava profesionālā varēšana, vienkāršāk – amats, un jāiegūst savs rokraksts, savs skatījums, kas profesionāli paceļ virs amatiera ambīcijām. Pagaidām M.Vērdiņa kā gleznotāja personība tikai veidojas. Simpātiski ir Mirdzas Martinsones portretējumi, ko veido nervozu, šaudīgu, alkaini steidzīgu līniju mudžekļi, it kā baidīdamies nenogulēt iedvesmu. Personīgā jūsma, kas padara šos zīmējumus pievilcīgus, ņem virsroku pār paškontroli. Ainavās un ziedu gleznojumā vēl trūkst personīgā skatījuma, kas paceltu darbus jaunā pakāpē, vēl valda pār viņu amatiera centīgums.
