Par vienaldzību un nežēlību runājam vai katru dienu. Stāstām, cik svarīgi ir teikt otram labus, mīļus vārdus.
Par vienaldzību un nežēlību runājam vai katru dienu. Stāstām, cik svarīgi ir teikt otram labus, mīļus vārdus. Psihoterapeits Juris Batņa kādā no savām lekcijām atzīmēja, ka cilvēkam ikdienā pietrūkst apskāvienu. Speciālisti pat esot konstatējuši, ka mums katru dienu ir vajadzīgi vismaz septiņi cieši apskāvieni. Tie nomierina, dod labvēlīgu enerģiju un dzīvesprieku. Par maz samīļojam bērnus, vecos cilvēkus un vienkārši dzīvesdraugus. Varbūt kautrējamies?
Taču ir reizes, kad pilnīgi droši varam teikt otram cilvēkam visu labo, nebaidoties, ka mūs pārpratīs. Tās ir dzimšanas un citu nozīmīgu svētku dienas. Un kas var būt skaistāks, ja gaviļnieku no rīta sagaida mīļi vārdi un bučas, kas domātas vienīgi viņam. Varbūt, kādus vārdus var klusu, klusu pačukstēt tikai pašam jubilāram uz auss?
Tāpēc mani katru reizi neatstāj neērtības izjūta, kad dzirdu laba vēlējumus, kurus nolasa diktori radio vai televīzijas veltījumu koncertos. Pēc tiem šķiet, ka Latvijā dzīvo tikai ļoti darbīgi cilvēki ar zelta rokām, kuru mūžs ir bijis ļoti grūts, bet, kaut arī tā, gaviļnieki visu dara ar aizrautību, daļu savas enerģijas veltot arī kaimiņiem.
Labi, ja veltījuma dziesma domāta kādai sirmai māmiņai, kuras tuvinieki dzīvo vairākus simtus kilometru attālumā no gaviļnieces un dažādu apstākļu dēļ nevar ierasties paši. Tad apsveikumam ar masu informācijas līdzekļu starpniecību vēl ir kāda loģika. Bet, dzirdot par kungu, kurš ir saticīgs, izpalīdzīgs un laimīgi dzīvo kopā ar savu sieviņu jau daudzus gadus un kuru skaistajā dzīves 40 gadu jubilejā sveic tā pati mīļā sieviņa, brāļi, māsas ar ģimenēm, tantes Alūksnē, kaimiņi un vēl jaunākā meita Jolanta ar draugu Jāni, man ap dūšu paliek drusku šķērmi. Protams, ne mazāk aizkustinoši ir vecāku stāsti par labo, dzīvespriecīgo, mācīties kāro un čaklo darbarūķi, kuram paliek … astoņpadsmit: Lai tavās pēdās Laimes māte staigā! Liekas, ka apsveikums vairāk ir vajadzīgs nevis apsveicamajam, bet gan tai garajai diktora nolasītajai apsveicēju rindai: lūk, mēs varam visiem parādīt, cik labs viņš mums ir, un mēs viņu apsveicam, lai visi zina! Starp citu, bieži raidījuma pēdējos kadros parādās uzraksts, ka tuvākajos mēnešos brīvu apsveikuma vietu vairs nav.
Taču man no šiem koncertiem tiek arī kāds labums. Kad viļos cilvēkos, atliek tikai ieslēgt televizoru un es uzzinu par to, ka Latvijā dzīvo ļoti darbīgi cilvēki ar zelta rokām, kuru mūžs ir bijis ļoti grūts….
