Fragmenti no Jāņa Vītoliņa topošās grāmatas par piedzīvojumiem pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
Sākums 22. februāra numurā.Pēc augstskolas pievienošanas Padomju Savienības Lauksaimniecības ministrijas augstskolu pārvaldei mūsu akadēmiskais personāls tika visādi pārbaudīts. Meža fakultātes ēkas apakšstāvā iedalīja telpas Fizkultūras katedrai. Atsevišķu plašu kabinetu ieņēma katedras vadītājs – pavecs Krievijas latvietis, kurš dzimto valodu vai nu bija aizmirsis, vai vienkārši negribēja lietot. Viņa palīgs bija jauns puisis, ar kuru kādreiz kopā studējām. Ievērojām, ka abi šie vīri par fizkultūru interesējas maz, bet ļoti cītīgi apmeklē visus sabiedriskos pasākumus. Tajos viņi izturējās pavisam atšķirīgi. Priekšnieks parasti nosēdās kaut kur nomaļus un dažreiz visa sarīkojuma laikā ne ar vienu neaprunājās. Toties viņa palīgs sabiedrībā bija aktīvs un skaļš. Viņš uzstājās ar skaļām runām un jautriem uzsaucieniem. Tad nāca pārsteigums. Proti, kādā saviesīgā pasākumā blakus nosēdās Fizkultūras katedras vadītāja palīgs. Viņš it kā atvainodamies stāstīja, ka priekšniecība viņu ievērojusi un virzījusi politiskam darbam partijā. Lēnīgā rakstura dēļ neesot spējis atteikties. Viņš arī teica, ka apskatījies manu uzskaites kartīti. Tur esot nelāgie dati par izcelsmi no buržuāziskas ģimenes, par karošanu vācu armijā un izsūtījumu uz Vorkutas Gulagu. Mans dienests padomju būvbataljonā novērtēts atzinīgi. Tāpat arī mācības un tagadējais pedagoģiskais darbs fakultātē. Tātad es varot dzīvot un strādāt mierīgi, neraizējoties par varbūtējām politiskām represijām. Šī agrākā studiju biedra paustā ziņa ļoti iepriecināja, jo dienests vācu armijā izsūtījums Vorkutā nekādi nebija izdzēšams no biogrāfijas.Greznākās mēbeles rektorāta telpāmSešdesmitajos gados, kad es sāku strādāt LLA, līdzās bija vēl tā saucamie ulmaņlaiku mācību spēki – stingri latviski un nacionālpatriotiski noskaņoti gados paveci vīri. Taču sākoties Latvijas augstskolu «sovjetizācijai», par profesori iecēla no Padomju Savienības atbraukušo Amāliju Cekuliņu. Tā bija gan skaļa, gan arī skarba dāma. Reiz no kādas citas fakultātes pasniedzēja saņēmu neoficiālu norādījumu, ka profesorei Cekuliņai nepatiktu, ja manā mācību priekšmetā eksāmenā izkristu viņas brāļa meita. Es gan kolēģi mierināju, ka meitene ir diezgan centīga un, manuprāt, visu nokārtos sekmīgi. Līdz ar Cekuliņu no Krievijas augstskolām atbrauca vēl daži Krievijas latvieši. Pārsvarā tie bija paveci vīri, kuri labprāt ieņēma atbildīgus amatus, bet ne visai labi orientējās mūsu sabiedrības apstākļos.Manuprāt, viscienījamākais augstskolas rektors bija Oļģerts Ozols. Viņš bija augstas klases zinātnieks, kā arī īpaši solīds un inteliģents cilvēks un vadītājs. Rektora amatā viņš strādāja īsu laiku. Ozolam piedāvāja atbildīgu amatu Latvijas Zinātņu akadēmijā, un viņš pārcēlās uz Rīgu.Nākamais rektors bija ļoti skaļš un bravūrīgs vīrs. Runāja, ka Latvijas laikā viņš sabiedrības ievērību esot ieguvis, skaļi slavinot kā labāko dzērienu latviešu lauku kvasu. Tas paticis pēdējam brīvvalsts prezidentam Kārlim Ulmanim, kas visur centās izcelt latviešu tautas nacionālās senču ierašas un tikumus. Reiz sagadījās, ka rektors ienāca mūsu fakultātē, kad notika studentu diplomprojektu aizstāvēšana. Tieši tajā brīdī kāds mans diplomands aizstāvēja savu projektu par mēbeļu ražošanu. Rektors sāka skaļi un nepamatoti, pat pilnīgi nepareizi studenta darbu kritizēt. Pēc tam viņš bravūrīgi paziņoja, ka gribot, lai studenti izprojektētu un no Latvijas kokiem mūsu darbnīcā izgatavotu visgreznākās mēbeles akadēmijas rektorāta telpu iekārtošanai vēsajā slavenā arhitekta Rastrelli projektētajā Jelgavas pilī. Man gan laikam vajadzēja klusēt, bet es nenocietos un iebildu, ka mūsu kokapstrādes darbnīcas ir nelielas un tajās varam tikai iemācīt viselementārākos darbus, bet tālāko praktisko apmācību veicam gan lielajos Latvijas, gan arī Padomju Savienības mēbeļrūpniecības uzņēmumos. Rektors tikai nikni nošņācās un aizgāja. Nākamajā dienā jau no paša rīta mūsu fakultātē ieradās mācību prorektors ar rektora uzdevumu noskaidrot, vai mūsu fakultātes darbnīcās tiešām nav iespējams ražot greznas mēbeles un vai es pēc profesionalitātes esmu piemērots ieņemtajam amatam. Dzīres ar alkoholu un jaunām dāmāmSagaidot Maskavas priekšniecību, tolaik modē bija rīkot dzīres ar bagātīgu alkohola lietošanu un jaunu dāmu sabiedrību. Tā kā Jelgava ir samērā neliela pilsēta, kur tādi pasākumi bija grūti noslēpjami, rektors izdomāja, ka viesu uzņemšanas saviesīgo daļu varētu organizēt mežsaimniecībās, kas tolaik bija diezgan turīgas. Dažreiz «augstie viesi» mežniecību somu pirtīs plītēja pat vairākas diennaktis.Atceros stāstu par kādu mežzini, kurš prata brūvēt ļoti garšīgu alu, tikai ar vienu nelaimi – pēc sadzeršanās vienmēr bija neganti jāvemj. Tad nu augstie kungi sadzērušies, cik vien spējuši iedzert, un pēc tam visi vēmuši, skaļi kliegdami. Un tomēr viesi bijuši ļoti apmierināti, nav apvainojušies un vēlāk par šo notikumu gardi smējušies. Pa reizei gadījās, ka nākamajā rītā «cienījamie» vieslektori nespēja iet auditorijā un nolasīt ieplānoto lekciju. Tad parasti sameklēja kādu laborantu, kas šajā laikā ar studentiem veica kaut kādu nenozīmīgu vai pat nevajadzīgu darbiņu. Mēs, bezpartejiskie mācību spēki, protams, neko tādu nevarējām atļauties.Visilgāk rektora amatā nostrādāja iepriekš pieminētais, no Markovas atbraukušais ukrainis Viktors Timofejevs, kurš, neņemot vērā viņa straujo un reizēm nesavaldīgo raksturu, tomēr vislabāk iedzīvojās tā laika situācijā un, arī nebūdams fanātisks komunists, prata risināt reizēm sarežģītās augstskolas vadīšanas problēmas.Brauciens uz Sibīriju Nostrādājot vairāk nekā 30 gadu LLA meža fakultātē, paguvu apbraukāt lielāko daļu no Padomju Savienības Eiropas daļas. Taču nebija iznācis apskatīt Sibīriju. Nolēmu, ka būtu lietderīgi redzēt šo interesanto zemi. Palūdzu Tehniskās biedrības priekšniekam man izrakstīt komandējumu uz Sibīrijas lielākajiem kokapstrādes uzņēmumiem. Nolēmu apvienot darbu ar atpūtu un paņēmu līdzi arī sievu un desmitgadīgo dēlēnu. Lidojām ar lidmašīnām, jo citādi pārvarēt milzīgos attālumus nebija iedomājams. Tuvojoties Krasnojarskai, no gaisa pavērās nepatīkams skats. Būvējot uz Jeņisejas lielo Krasnojarskas spēkstaciju, celtnieki nebija parūpējušies, lai applūdināmajās platībās izcirstu mežu. Nonīkušo koku atliekas izskatījās pavisam neglīti. Krasnojarskā mūs sagaidīja kāds kolēģis, ar kuru kopā bijām mācījušies Ogres Meža tehnikumā. Viņš arī parādīja pilsētu un krāšņo Sibīrijas dabu. Vispirms apskatījām jaunuzcelto milzīgo spēkstaciju, kas atradās starp divām kalnu grēdām. Sevišķu iespaidu atstāja apkārtnes kalnu upes un celtņu milzīgie apmēri, jo Eiropā neko tik varenu negadījās redzēt.Nākamajā dienā kolēģis mūs veda parādīt slaveno Sajānu kalnāju ar nosaukumu Stabi. Vairākas stundas braucām nemitīgi stāvā kalnājā. Plašajā virsotnē pacēlās liels skaits stāvu smilšakmens veidojumu, kas pēc savas formas un izmēriem tiešām atgādināja milzīgus stabus. Tajos uzkāpt, protams, spēja tikai profesionāli alpīnisti.Braucot lejup, automašīnas lielus gabalus skrēja ar izslēgtu motoru un pat bremzējot. Ievēroju, ka vairākās vietās izveidoti nelieli ceļu atzari, kas beidzās ar pamatīgu zāģskaidu kaudzi. Šoferis paskaidroja, ka automašīnām no nemitīgās bremzēšanas bieži pārkarstot un vairs nedarbojoties bremzes. Tādēļ, lai apturētu skrejošo mašīnu, to ievadot zāģskaidu kaudzē. Turpinājums ceturtdienas, 7. marta, numurā.
