Fragments no Jāņa Vītoliņa topošās grāmatas, kas stāsta par viņa ceļojumu uz Sibīriju pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.
Sākums 22. un 28. februāra «Zemgales Ziņās». Laika mums bija daudz, tādēļ dienu ziedojām, lai apskatītu netālo Šušenskas ciematu – Krievijas revolūcijas vadoņa Ļeņina trimdas vietu. Ceļi uz turieni bija sevišķi labi. To malās bija redzamas nelielas, ne jau 19. gadsimtā būvētas koka mājiņas ar salmu jumtiem. Pati Ļeņina mītne un tās apkārtne likās pārbagāta ar dažādu atribūtiku un uzskates līdzekļiem.Nākamo dienu veltīju darbam – devos uz jaunuzcelto kokapstrādes kombinātu, kas tika propagandēts kā lielākais un modernākais Padomju Savienībā. No pieredzes zināju, ka jābūt nedaudz uzstājīgam, jo tad uzņēmuma darbinieki kļūst ļoti atsaucīgi pret «pārstāvi no centra». Tā, īsti nesaprazdams, kas es esmu, viens no vadošajiem darbiniekiem norīkoja inženieri, kas ar vieglo automašīnu mani izvadāja pa milzīgā uzņēmuma teritoriju. Apmēri tiešām neredzēti lieli, bet bija vērojams, ka grandiozie ražošanas plāni realizējas ne īpaši veiksmīgi.Labāk pieklājīgi paklusētPie uzņēmuma vārtiem stāvēja milzīga, vismaz 20 metru augsta, zāģbaļķu krautne. Īpatnējs krāvums – kā siena kaudzei – baļķi likti aplī ar resgaļiem uz ārpusi. Bija redzams, ka krautne stāv jau vairākus gadus un tai nav seguma pret nokrišņiem, pamatne iegrimusi lielā dubļu peļķē. Ironiski apjautājos, vai, apakšējām baļķu kārtām trupot, visa kaudze pamazām nenosēžas.Daudzviet uzņēmumā tiešām bija uzstādītas lieliskas konstrukcijas ražošanas iekārtas, pārsvarā importa. Diemžēl nereti šīs mašīnas bija sakombinētas neprasmīgi. Lai pārāk nesarūgtinātu pieklājīgo pavadoni, atturējos no savu domu paušanas. Kopējais iespaids bija, kā jau daudzviet Padomju Savienībā, – iespējas grandiozas, taču tās palikušas prasmīgi neizmantotas.Nākamajā dienā aizlidojām uz Irkutsku. Brīnījāmies, ka taksometru stāvvietā nav nevienas automašīnas. Pēc mirkļa pienāca kāds vīrs un vaicāja, vai nevajag kaut kur aizvest. Kad pateicu, ka mums jātiek uz viesnīcu, viņš kļuva ļoti laipns un aicināja sekot. Aiz ielas stūra stāvēja vesela rinda brīvu taksometru. Kad par to brīnījos, šoferis paskaidroja, ka taksometriem esot maz darba un tādēļ mašīnas stāvot rindā. Ja pasūtot īsu braucienu, šoferi negribot savu rindu zaudēt, tādēļ arī slēpjoties.Pret Eiropas pārstāvi īpaša labvēlībaAizvedu sievu un dēlu uz viesnīcu un pats devos uz pilsētas valdi reģistrēt komandējuma apliecību. Iegāju laikam gan ne visatbilstošākajā priekšnieka kabinetā, bet pieņēma mani ļoti laipni. Varasvīrs uzsvēra, ka ļoti cienot viesus no Eiropas. Nepainteresējies, kas esmu un kādēļ ieradies, viņš piedāvāja izbraukt nelielā ekskursijā pa Baikāla ezeru. Jau pēc stundas atiešot neliels kuģītis un tajā esot dažas brīvas vietas. Atbildēju, ka brauktu labprāt, bet nevaru paspēt, jo viesnīcā palika mana sieva ar dēlēnu. Laipnais priekšnieks tūlīt norīkoja šoferi ar vieglo automašīnu, ar kuru aizbraucu savējiem pakaļ un pēc tam tālāk uz ostu, kur pie mola stāvēja paliels motorkuģis, iespējams, būvēts kādām militārām vajadzībām. Tajā bija iekārtotas atsevišķas kabīnes. Kuģītis acīmredzot bija paredzēts ievērojamu viesu vizināšanai. Tā apkalpē bija trīs vīri – kapteinis, motorists un ekskursijas vadītājs. Oficiālie viesi bija četri vēl pajauni vīrieši, kas atsūtīti no Maskavas, lai pilsētas valdē veiktu kaut kādas pārbaudes. Maskavieši bija ļoti inteliģenti un pieklājīgi. Viņi pieprasīja, lai mēs ar dēlēnu iekārtojamies lielākajā un labākajā kabīnē. Kuģīša kapteinis piebilda, ka pirms trijām dienām šādā ekskursijā braucis Rumānijas Ministru prezidents.Lielā ātrumā kuģis pa Angāru devās uz Baikālu. Bija savāda sajūta no upes iebraukt ezera milzīgajos ūdens plašumos. Vakars bija mierīgs, debesis skaidras. Saule norietot it kā nogrima spoguļspožajā ūdens virsmā. Kādā vietā kuģa motors tika izslēgts, un ekskursijas vadītājs ar motoristu ūdenī ielaida apmēram 20 metru garu tīklu. Tas bija līdzīgs Latvijas upēs lietotajām tinēm, tikai piemērots lielākam dziļumam un ar lielākām tīkla acīm. Pēc tam piebraucām ezera malā kādā līcītī un tur apmetāmies.Mežmalā bija iekārtots laukumiņš ar soliņiem un ugunskura vietu. No kuģa nonesa pannu, katlu un speciālus ekskursantu traukus, kā arī saiņus ar ēdamlietām. Juzdamies neērti, ekskursijas vadītājam atvainojos, ka man nekāda provianta nav, bet viņš tikai atmeta ar roku, jo viss jau esot iepriekš paredzēts.Baltā marmora klintis palika miglāPēc kāda laiciņa braucām lūkot, kā mums veicies ar zveju Baikālā, kas ir dziļākais ezers pasaulē un kurā mīt piektā daļa saldūdens zivju. Izrādījās, ka loms ir samērā labs – tīklā bija iepinies apmēram ducis ap pusotru kilogramu smagu skaistu lašu pasugas zivju, kuras vietējie zvejnieki sauca par hariusiem. Tad nu sākās lielā zivju cepšana – gan uz pannas, gan arī iesmiem. Ekskursijas vadītājs stāstīja, ka slaveno Baikāla omuļu sugas zivju ezerā tikpat kā vairs neesot. Valsts vadītāji uz kādu laiku zvejas tiesības ezerā izīrējuši čehoslovāku draugiem, tie strādājuši ar varen modernu zvejas tehniku un gandrīz visus omuļus izzvejojuši.Mūsu dēlēns nogura, un mēs atvainojušies devāmies uz savu kajīti atpūsties, kamēr pārējie ceļojuma dalībnieki pie ugunskura līksmojās vēl ilgi.Nākamajā rītā gribējām aizbraukt līdz Baikāla dienvidu krastmalai, kur esot izcili skaistas baltā marmora klintis. Diemžēl tas neizdevās. Attālinoties no krasta, pēkšņi iekļuvām blīvā miglājā. No kapteiņa tiltiņa pat nevarēja saskatīt kuģīša priekšgalu. Kapteinis pa radio sazinājās ar ostu pārvaldi un paziņoja, ka meteorologi laika apstākļu uzlabošanos nesolot. Tādēļ atgriezāmies Irkutskā.«Atšujas» ar Ļeņina vārduNākamajā rītā devāmies uz dzelzceļa staciju, lai aizbrauktu uz Baikāla dienvidgalu – Sļudjanku. Pa vagona abu pušu logiem vērojām un fotografējām kalnainā apvidus krāšņos dabasskatus – augstos kalnus, dziļās ielejas, tuneļus un tiltus. Kopā ar dēlu staigājot pa pustukšo vagonu, pamanījām, ka kāds pavecs vīrelis cenšas mūs novērot.Kad izkāpām Sļudjankā, līdz ezeram nonācām ar lielām grūtībām – pa mazām taciņām un klinšu kraujām. Izpeldējāmies, mazliet pasauļojāmies un devāmies uz dzelzceļa piestātni. Vagonā attālākā kupejā atkal parādījās vīrelis, kas mūs pirmīt novēroja. Kad apsēdāmies, pēc brītiņa pienāca milicijas darbinieks un aicināja mani sekot viņam uz staciju pie priekšnieka. Es iebildu, ka te paliek mana sieva ar dēlu un vilciens tūlīt no stacijas aties. Ierēdnis skarbi atbildēja, ka vilciens bez priekšnieka ziņas neaizies. Stacijā aiz rakstāmgalda sēdēja kāds ierēdnis pusmilitārā formā bez dienesta pakāpes nozīmēm. Tā kā man bija liela pieredze, vadot studentu prakses dažādās Padomju Savienības pilsētās, nopratu, ka darīšana ir ar sīku ierēdnīti, kas grib demonstrēt savu varu un izlikties par lielu priekšnieku. Tādēļ mūsu saruna jau pašā sākumā pieņēma skarbu toni. Ierēdnis sāka: «Kas jūs tāds esat un ko šeit darāt?» Atbildēju: «Vispirms, lūdzu, kas jūs esat un tad, ja uzskatīšu par vajadzīgu, tad arī labprāt jums paskaidrošu.» Ierēdnis: «Esmu Sļudjankas dzelzceļu pārvaldes operatīvi pilnvarotais.» Es: «Esmu no Baltijas – Latvijas augstskolas mācību spēks un vācu materiālus studentu apmācībai kokapstrādē, kā arī ideoloģiskai apmācībai.» Viņš pārmeta, ka fotografēju apkārtni, tostarp ceļus, tuneļus, tiltus, kas Padomju Savienībā skaitījās militārie objekti. Pilnvarotais draudēja, ka viņam tomēr būs jānodod filmas attīstīšanai vai izgaismošanai. Atbildēju, ka man viņš ir jābrīdina, ka tās ir ļoti augstvērtīgas Vācijā ražotās filmas, ko vajag prast kvalitatīvi apstrādāt. Vēl piebildu, ka kompartijas komitejas uzdevumā fotografēju Ļeņina trimdas vietā Šušenskā un ka par šo uzņēmumu izbojāšanu var iestāties smaga politiska atbildība. Ar šo paziņojumu pietika. Ierēdnis tūlīt kļuva pavisam pielaidīgs, un, īsu brītiņu parunājušies, šķīrāmies bez naida. Ieraudzījis mani atgriežamies jautrā noskaņojumā, mūsu «vērotājonkulis» sapīcis piecēlās un aizgāja uz citu vagonu, bet vilciens devās atpakaļ uz Irkutsku. Nobeigums otrdienas, 12. marta, laikrakstā.
