Uzmanīgs, straujš, vērtējošs skatiens. Paklusa, bet skaidra runa, kas ātri un precīzi saliek problēmu un tās risinājuma ceļus loģiskā secībā. No malas skatoties, liekas, ka tāds cilvēks pa dzīvi iet nekļūdīgi viegli.
Uzmanīgs, straujš, vērtējošs skatiens. Paklusa, bet skaidra runa, kas ātri un precīzi saliek problēmu un tās risinājuma ceļus loģiskā secībā. No malas skatoties, liekas, ka tāds cilvēks pa dzīvi iet nekļūdīgi viegli. Taču kā ir patiesībā? Uz sarunu lūdzu Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolas direktori Brigitu Preisu.
“No pirmās klases līdz pat vidusskolas izlaidumam esmu gribējusi būt ārste,” par profesijas izvēles līkločiem stāsta Brigita Preisa. Savos nodomos viņa bijusi mērķtiecīga. Pamatskolā brīvo laiku aizpildīja tāda liriska, taču lielu pacietību prasoša nodarbe kā klavierspēle, mācības mūzikas skolā, taču vēlāk tas tika nolikts malā. Vidusskolas gados Brigita reizi mēnesī brauca uz Rīgu, kur Medicīnas institūtā notika nodarbības Jauno mediķu skolā. Bija jāpilda mājas darbi un jāstrādā vasaras prakses slimnīcā par sanitāri. Ne slimnieku podi, ne netīrie pārsēji nelikās apgrūtinājums, bija interesanti, taču iestājeksāmenā ķīmijā Brigita izkrita. “Sapratu, ka uzdevums ir vienkāršs, taču kaut kāda klape aizvērās, un cauri,” savas tā mirkļa izjūtas viņa atceras vēl šodien. “Ko tālāk? Neesmu no tiem, kas krīzes situācijās noiet kaut kur malā skumīgi pārdomāt dzīvi un vēlāk varbūt sāk visu no jauna. Man tādās reizēs ir enerģija, cenšos kaut ko darīt. Viena no manām klasesbiedrenēm “mediķos” stājās trīs gadus, otra – pat sešus. Abas tur tika, bet es esmu tāda – ja mani pa durvīm iekšā nelaiž, pa logu iekšā nekāpšu,” smaidot piebilst Brigita. Neveiksminiekiem šādos gadījumā piedāvā mācīties māsu skolā. “Taču kāda māsa! Ja man ģimenē visiem augstākā izglītība, es taču gribēju būt daktere. Toreiz neienāca prātā, ka pēc māsu skolas varētu turpināt studēt medicīnu,” atceras Brigita. Viņa nevarēja iedomāties, ka būs vienkārša, kaut arī ļoti godājama darba pildītāja. Lai gan bija padomju laiks ar tā grūti pamanāmajiem karjeras zemūdens akmeņiem, kas saistījās ar politiski nepareiziem radurakstiem, jaunietei gribējās būt menedžerei, kārtotājai, bīdītājai. Tā vēlēšanās zināmā mērā nāca arī no ģimenes. Reiz Brigitas tēvam tika piedāvāts vadīt rūpnīcu, bet piedāvātāji drīz attapušies, ka bijušajam leģionāram tādas lietas piesolīt nedrīkst. Līdzīgi viņam bija ar disertācijas aizstāvēšanu.
Trauksmainajā 1982. gada iestājeksāmenu vasarā nekas cits neatlika, kā kopā ar savu likteņa biedreni iestāties Latvijas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē, kur bija izsludināta papildu uzņemšana. Tā tomēr ir solīda izglītība. Jāpiebilst, ka matemātikas skolotāja diplomu tolaik Liepājas Pedagoģiskajā institūtā jau bija ieguvis Brigitas brālis Aivars. Viņam ar māsu ir 12 gadu starpība, tādēļ ģimenē auguši it kā katrs par sevi, taču tādā nemierīgā situācijā drošāk izrādījās iet brāļa pēdās.
Sākās studijas, un tagadējās 1. ģimnāzijas matemātikas klases audzēknei tās grūtības neradīja. Interesanti, ka, runājot par savu skolotājas darbu, Brigita piemin arhitektūru… Izejot no majestātiskās universitātes ēkas Rīgā, Raiņa bulvārī 19, skola likās kā tāds mazs mājīgs namiņš, kur viss ir pa spēkam. Pirmā darbavieta dzimtajā pilsētā – Jelgavas 4. vidusskola. Sākās ģimenes dzīve, 1989. gadā piedzima Kaspars. Taču tā iznāca, ka Brigita ar dēlu palika viena. Daudz palīdzēja vecāki, bet neapšaubāmi tā bija krīze. Brigita atkal saņēmās. Kad mazulim bija gadiņš, viņa vēlreiz iestājās Latvijas Universitātē. Šoreiz tā bija skolvadības studiju programma, kas ilga gadu. No rīta pudelīšu kārtošana Kasparam, kas palika vectēva aprūpē, pēc tam kā agrāk vilcienā uz Rīgu, vakarā – atpakaļ. Brigitas kursabiedri pārsvarā bija strādājoši skolotāji, kas tika virzīti kļūt par direktoriem vai direktora vietniekiem. Brigita mācījās pēc savas iniciatīvas. Par studijām nebija jāmaksā. Tieši otrādi – viņa saņēma stipendiju, turklāt pie bērna kopšanas pabalsta tā bija pat mazliet jūtama. Kursu beidzot, labākajiem absolventiem tika piedāvāta trīs mēnešu stažēšanās Dānijā. Brigita bija pirmo reizi aiz vecā dzelzs priekškara un tur saprata, ka angļu valoda nu vajadzīga pilnīgi citā līmenī.
Pēc atgriešanās no Dānijas 4. vidusskola sauca atpakaļ. Reiz skolotāju istabā Brigita ieraudzīja paziņojumu, ka tepat Jelgavā Latvijas Universitāte organizē kursus skolotājiem, kas būtu gatavi pamatskolā mācīt svešvalodu. Veroties robežām, pieprasījums pēc valodu pratējiem strauji auga, skolās trūka šo speciālistu. Brigitai minētos kursus pieņēma kā labu iespēju uzlabot savas angļu valodas zināšanas un, var teikt, “pa ceļam” ieguva angļu valodas skolotājas diplomu. Kā pati smaidot saka, Latvijas Universitāti viņa beigusi četras reizes. Pirmo reizi – “fizmatus”, otro – skolvadību, trešo – angļu valodu, ceturtā ir maģistrantūra skolvadībā.
Pirmajā darbavietā Jelgavas 4. vidusskolā Brigitai Preisai pagāja deviņi gadi. 1996. gada pavasarī viņa saņēma piedāvājumu strādāt direktora vietnieces amatā privātskolā. Vasarā tika braukts un pētīts, kā darbojas Latvijā pirmās privātskolas. Lieta likās interesanta. Tad nāca ierosinājums pavisam no citas puses – doties strādāt biznesā! Var teikt – no skolas prom uz noliktavām. Alga pavisam cita. Trešais piedāvājums bija direktora amats vakarskolā. “Kļūt par direktoru katru dienu nepiedāvā. Kāpēc nepamēģināt!” Ar tādu domu Brigita pieņēma trešo variantu.
Jūlijā jaunākā skolas direktore Jelgavā (viņai tolaik bija 32 gadi) stājās pie amata pienākumu pildīšanas, bet jau augustā Domē vajadzēja uzstāties ar savu vīziju par vakarskolas tālākās attīstības stratēģiju. Tolaik tur, sākot no astotās klases, mācījās 680 skolēnu, bet vai tie ir visi, kam vakarskola var palīdzēt? Tā radās ideja, ka vajadzētu atvērt būtībā analfabētu klases, kur mācības sākas ar pašu elementārāko. “Domāju, ka mēs esam izpildījuši Jelgavas sabiedrības pieprasījumu šajā jomā,” saka direktore Preisa. Atlikuši tikai daži sākumskolas audzēkņi, ar kuriem tiek strādāts individuāli. Apguvuši rakstīt un lasīt prasmi, viņi parasti no skolas aiziet.
Augstākais stratēģiskais mērķis ir kvalitatīva vakarskola, kur prasa zināšanu apguvi un, protams, neliek atzīmes tāpat vien. “Par vakarskolu dažkārt domā, ka tajā mācās tie, kas parastajā dienas skolā to nav spējuši vai pat “izmesti” par sliktu uzvedību. Tā nav. Mūsējais skolēns ir tas, kuram jāstrādā, kurš materiālu apstākļu dēļ nevar atļauties tikai mācīties. Mēdz sacīt, ka labas lietas notiek lēni, un tā man gribas domāt arī par vakarskolas prestiža celšanu,” saka Brigita Preisa.
Skolā ir ideja paralēli vispārējam mācību kursam mazliet dot arī profesionālu ievirzi. Piemēram, interesenti varētu apgūt autoatslēdznieka un autovadītāja iemaņas. Skolā par to tiek veikta aptauja.
Brigitai Preisai Vakara (maiņu) vidusskolā pagājuši deviņi gadi. “Es vērīgāk skatos sludinājumus un domāju, ka varbūt atkal kaut kas dzīvē būtu jāmaina,” domīgi saka direktore. Nesen piedāvāts darbs Izglītības un zinātnes ministrijā, tomēr tas nelikās tik pievilcīgs, turklāt ikdienā būtu jābrauc uz Rīgu, kas atņemtu daudz laika mājām. Tad jau varbūt labāk turpināt vakarskolā. Šķiet, atkal tiks prasīta obligātā vidējā izglītība, un tas paplašinās šīs skolas darba lauku.
Kad atkal Brigitas mājās ieskanēsies klavieres? Tas ir smalks jautājums. Vienu laiku tās spēlēja dēls Kaspars. Patlaban instruments klusē. Brigita teic, ka viņā skan mūzika. Atliek tik tāds nieks, kā piesēsties un spēlēt.
***
Citu vērtējumā
Jelgavas pilsētas Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Auza:
Brigita Preisa cenšas izzināt jauno. Par to liecina gan viņas daudzpusīgās studijas, maģistra grāds, kā arī darbošanās Latvijas Izglītības vadītāju asociācijā. Brigitai visu laiku ir vēlēšanās tiekties pa karjeras kāpnēm uz augšu un pāraugt vakarskolas direktora līmeni. Tas ir labi, jo mūsdienās jaunam cilvēkam vajag veidot savu karjeru. Tajā pašā laikā gribas novēlēt, lai viņai izdodas veiksmīgāk sadarboties ar kolēģiem un zināšanas nodot citiem. Mūsdienās vakarskolai ir jāmainās. Vairums tās audzēkņu strādā, tādēļ arī skolai galvenokārt būtu jādarbojas vakarā, nevis darba laikā, kā tas ir patlaban. Un es gribētu, lai skola mainītos Brigitas Preisas vadībā.
Aivars Preiss, Jelgavas Speciālās skolas direktors:
Māsa paliek māsa. Es, protams, pārdzīvoju viņas priekus un bēdas. Jo kļūstam vecāki, jo tā saikne ir ciešāka. Brigita, pateicoties mērķtiecībai, ieguva labu izglītību, taču reizē viņa ir arī ģimeniska.
