Šovakar pulksten 19 Ozolnieku tautas namā notiks atmiņu vakars «Mans mīlestības darbs», kas veltīts režisoram Guntim Krūmiņam un viņa dēlam agrākajam Ozolnieku tautas nama direktoram un aktierim Raitim.
Šovakar pulksten 19 Ozolnieku tautas namā notiks atmiņu vakars “Mans mīlestības darbs”, kas veltīts režisoram Guntim Krūmiņam un viņa dēlam agrākajam Ozolnieku tautas nama direktoram un aktierim Raitim. Pagājis tikai mazliet vairāk nekā gads, kā diemžēl viņi abi ir aizsaulē.
Par sarīkojumu lūdzu pastāstīt tā ieceres autori Ozolnieku teātra aktrisi Līgu Valteri.
Kā jums radās iecere veidot šādu atmiņu vakara uzvedumu?
Es ilgi domāju, vai drīkstu uzņemties šādu sarežģītu, smalku darbu. Taču, saņemot atbalstu no Krūmiņu ģimenes, Ozolnieku un Zaļenieku teātra kolēģiem, sāku strādāt. Iestudējumā uzstāsies gan Ozolnieku, gan Zaļenieku teātra aktieri. Viņi rādīs fragmentus no pēdējiem Gunta Krūmiņa iestudējumiem: Ērika Hānberga “Pirmā grēka līča”, Andreja Upīša “Sievietēm”, Elmāra Ansona “Kāzu nakts”, kā arī Andreja Miglas un Valda Rūmnieka “Sveču valša jūnijā”. Tiks lasītas laikabiedru atmiņas, kas sākas ar četrdesmitajiem gadiem Gunta dzimtās Garozas skolā.
Kādi šajā darbā bija jūsu avoti?
Tā kā atmiņu vakaru ideja tapa Gunta un Raita atjaunotajā Ozolnieku teātrī, pārsvarā runa būs par šo mākslu. Visu aptvert jau nav iespējams. Esmu aptaujājusi vairāk nekā divdesmit personu, un lai man, lūdzu, piedod tie, kuri neviļus palikuši ārpus. Esmu izmantojusi publikācijas laikrakstos, recenzijas, teātra programmas, ko Guntis gadu desmitiem bija rūpīgi apkopojis. Likti lietā Ādolfa Alunāna muzeja materiāli, Zaļenieku aktrises Dailas Saulītes rakstītā sava teātra dienasgrāmata. Protams, darbu iespaidoja arī septiņi gadi, ko biju kopā ar Gunti, un trīs, ko pavadīju kopā ar Raiti. Matemātiski skaitļojot, tas nebija ilgs laiks, taču bagāts gan.
Kāda ir jūsu veidotā uzveduma pamatideja?
Uzvedumā nav īpaši jūtams hronoloģiskais princips. Mani mazāk interesēja biogrāfijas fakti, notikumi, bet gan tas, kas mūsos palicis pēc šo cilvēku aiziešanas. Bez šaubām, viens no paliekošajām lietām ir arī teātris Ozolniekos un Zaļeniekos, kas turpina darboties.
Domājot par Ozolnieku teātri, šķiet apbrīnojami, ka jūs pēc tāda likteņa trieciena strādājat tālāk. Kā jums tagad iet?
Kolektīvs mums izveidojies ļoti labs. Nepilnu gadu darbojāmies paši par sevi, spēlējām vecās izrādes, bet, protams, neko jaunu neiestudējām. Taču no rudens ar mums strādā režisore Dace Vilne. Patlaban iestudējam Fransuāzas Sagānas lugu “Spoku pils Zviedrijā”.
