Studijās Igaunijā jelgavniekam Guntaram Gulbim (25) palīdz inženiera domāšana un mīlestība pret dabu.
Ar Guntaru neilgu laiku esam strādājuši kopā. Šopavasar tiekamies Tallinas Universitātes Baltijas Filmu un mediju skolas vienā no mājīgajām studentu atpūtas telpām, kādu tur nav maz. Lai arī sadzīves apstākļi kaimiņu augstskolas kopmītnēs ir labāki un tehnoloģiju attīstība soli priekšā, jelgavnieks sola – atgriezīsies Latvijā.Tas, ko grib darīt2010. gadā Guntars absolvējis LLU Meža fakultāti. «Universitātes laikā sāku strādāt LLU Sabiedrisko attiecību daļā, kur veidoju videosižetus. Sapratu, ka šī joma mani interesē daudz vairāk, jo ir aizraujošāka, dinamiskāka. Tas ir tas, ko es gribu darīt,» izvēli turpināt studēt ziemeļu valstī pamato jelgavnieks, kas līdz studiju sākumam dzīvoja Jēkabpilī. Viņš stāsta, ka līdzīgas specialitātes pašlaik var apgūt arī Latvijā, taču Latvijas Kultūras akadēmijā uzņemšana ir tikai reizi četros gados, programma stingri orientēta uz kino un dramaturģiju, arī materiālā bāze «pašvaka». «Tagad arī Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola piedāvā audiovizuālos medijus, taču, spriežot objektīvi, aprīkojuma un mācībspēku ziņā Tallinas skola ir labākā Baltijā,» saka Guntars, kurš ikdienā apgūst televīzijas un audiovizuālā video pamatus, kur iekļauti teju visi televīzijas un kino žanri: spēlfilma, dokumentālais kino, televīzijas raidījumi, šovi, ziņu veidošana. «Sāls ir tajā, ka esi brīvs, tu it kā apgūsti visu, bet vari izvēlēties, kur specializēties. Pašlaik mani vairāk saista klasiskais un dokumentālais kino,» par prioritātēm stāsta Guntars. Emocionāls, ne racionāls lēmumsSākotnēji Guntars sevi pozicionējis kā operatoru, bet nu sācis izbaudīt, ko nozīmē būt režisoram. Pašlaik viņš kopā ar divām kolēģēm igaunietēm izstrādā absolvēšanas projektu, veidojot kaut ko starp televīzijas šovu un dokumentālo filmu. «Šajā nozarē diez vai kādu interesē tavs grāds, galvenais, ko esi paveicis, tavs portfolio,» pārliecināts jaunais vīrietis.Kaut arī audiovizuālā joma Igaunijā attīstīta daudz labāk, viņš cer, ka pēc skolas absolvēšanas varēs strādāt Latvijā, jo ir savas valsts patriots: «Izvēloties filmu nozari, jau sākotnēji bija skaidrs, ka tas ir slikts biznesa plāns. Studēt šeit nebija racionāls, bet drīzāk emocionāls lēmums. Latvijā komerciālais kino teju neeksistē, taču tiek īstenoti starptautiski projekti. Tāpēc arī izvēlējāmies veidot filmu ar šova elementiem, varbūt arī turpmāk varēsim strādāt šajā virzienā. Parasti viss sākas ar ideju, tad meklējam varoņus, idejas papildinās un attīstās sižets. Arī vietējās Igaunijas zvaigznes neatsaka, jo iespēju filmēties Baltijā nav daudz.»Jelgavnieks ir pārliecināts, ka studijās viņam ļoti noder Meža fakultātē iegūtās iemaņas: «Māksliniekiem loģika ne vienmēr ir, viņi dzīvo pa mākoņiem – ideja ir, taču ne vienmēr viņi zina, kā tikt līdz rezultātam. Bet plānošana un menedžments prasa precizitāti – gluži kā inženierzinātnes. Inženiera domāšana palīdz no punkta A nokļūt punktā B. Arī mīlestība pret dabu «vidusmēra» filmu veidotājam parasti nepiemīt, bet man tā ir.» Vērtē visi studentiŠogad Baltijas Filmu un mediju skolā starp 30 pirmkursniekiem ir 14 valstu pārstāvji. Guntars stāsta, ka dažreiz ir vieglāk nenosaukt tās valstis, kuras nav pārstāvētas – redzēti gan vācieši, somi un itāļi, gan studenti no Nigērijas, Kanādas, ASV, Irānas un Indonēzijas.Studenti priecājas, ka viņu veikums tiek izrādīts speciālajos seansos kinoteātros. «Darbu vērtē ne tikai pasniedzēji, kas ir Igaunijas televīzijas un kino zieds, un skatītāji, bet arī kursabiedri. Visi var redzēt tavu darbu un pateikt – aha, te tu nolaidi «lažu»,» smejas Guntars.Aprīkojumu, kas ir ļoti dārgs, augstskola īrē no privātajiem uzņēmumiem. Tā kā studiju process ir tehnoloģiski darbietilpīgs, ārvalstu studentiem jāšķiras no pamatīgas summas – vairāk nekā tūkstoš latiem semestrī. Dienesta viesnīca izmaksā nedaudz vairāk par 70 latiem, taču ar dzīves apstākļiem Guntars ir apmierināts, jo «kojās» veikts labs remonts.Studiju gada sākumā jelgavnieks Briselē apguvis video pēcapstrādi un montāžu, jo Tallinas augstskolā pirmajā semestrī «nopietnu» priekšmetu nav bijis. Pirmajā kursā kā izvēles priekšmetu Guntars mācījies arī igauņu valodu, taču ikdienā to nelieto: «Tallinā mierīgi var iztikt ar angļu valodu. Ja nezini to, derēs arī krievu valoda. Kopumā igauņi savu izglītības sistēmu vērtē pozitīvi, arī pasaules rangos lielākās Igaunijas universitātes ir krietni augstāk virs Latvijas augstskolām. Ja ir iebildes, tad tikai par programmu saturu, jo ne visiem ir iespējams iemācīties tieši to, ko viņi vēlas. Igaunijā izglītības kvalitāte ir labāka, citādi viņiem nebūtu tik daudz ārzemju klātienes studentu un «tonnām apmaiņas kadru».»Studiju laikā iegūtās iemaņas Guntars spodrina, strādājot sabiedrisko attiecību uzņēmumā un piedāvājot arī savas firmas pakalpojumus.Jelgava – vieta dzīvošanai«Igauņi ir lieli savas valsts patrioti, viņiem patīk pazoboties par Latviju, piemēram, par mūsu krīzi vai rezultātiem Eirovīzijā. Bet citādi viņi no latviešiem neatšķiras, esam taču daudzus gadsimtus bijuši kopā Livonijā. Nevaru sūdzēties, ka man vietējie nebūtu nākuši pretī vai palīdzējuši. Arī tad, kad ieviesa eiro, igauņi par Latviju nedaudz pasmējās. Vēlāk esmu dzirdējis viedokļus, ka Latvijā ir malači, jo nav lēmuši par labu eiro, taču kopumā viņi ar savu izvēli ir apmierināti. Kad vienoto valūtu ieviesa, es izmaiņas nevarēju novērtēt, jo Igaunijā biju pavadījis tikai pusgadu, vēl nebija radusies sapratne par kronas vērtību. Taču, atbraucot no Briseles uz Latviju, sapratu, ka arī Latvijā eiro nepieciešams – izbraucot cauri visai Eiropai, vairs negribi atkal pirkt latus,» stāsta jelgavnieks.Guntars novērojis, ka Latvijas jaunieši, kas studē Igaunijā, labprāt strādā individuāli un neaizraujas ar komunicēšanu ar tautiešiem. «Kāds jau teicis – latvieši ir maza un ķildīga tauta, tā vietā, lai paši ietu un kaut ko darītu, mēs labāk «noliekam» citus. Taču arī Latvijā viss nav tik traki. Baltija ir liela Eiropas daļa, bet kautrīgums liedz mums būt atvērtākiem un darīt,» pārliecināts Guntars, kurš aktīvi piedalās arī visās vēlēšanās un referendumos. Viņš gan vēl nav izlēmis, vai uz jūnija vēlēšanām būs Jelgavā, jo savu viedokli var izteikt arī Latvijas vēstniecībā Tallinā, kaut tad viņa balss tiks pieskaitīta Rīgas vēlētājiem. Uz Jelgavu viņš dodas apmēram reizi mēnesi, jo satiksme ar Latviju ir ļoti laba – savus pakalpojumus piedāvā vairāki pārvadātāji, un arī braukt gribētāju nav maz.Ar Latvijas radiem un draugiem jelgavnieks vairāk komunicē sociālajos tīklos, dažreiz viesojas arī LLU. «Jelgava attīstās, jābūt aklam, lai to neredzētu. Tā ir optimāla pilsēta dzīvošanai,» vērtē Guntars.
