Ilga un Smaida bija starp desmit tūkstošiem bērnu, ko izsūtīja 1949. gada 25. martā, turklāt abas māsas apcietināja vienas – bez vecākiem.
Jaunsvirlaukas pagasta Ošās – vecajās dzirnavās – dzīvo Ilga Leja. «Dzirnieku» kopsaimniecībā viņa strādāja pēc atgriešanās no izsūtījuma un tur arī mierīgi vada savas vecumdienas. Stāstot par Sibīrijā pārdzīvoto, ik pa brīdim ieskanas viņas skanīgie smiekli. Tā spēj runāt stipra gara cilvēks. Dāvinātais kažoks «Sākums bija tāds pats kā tūkstošiem citu latviešu ģimeņu: negaidītas automašīnas prožektoru ugunis logā, klauvējieni pie durvīm, zaldātu klaigas,» stāstījumu sāk Ilga Leja, kurai 1949. gada 25. martā bija 17 gadu. «Mājās biju viena pati. Māte par mežabrāļu atbalstīšanu piespriesto sodu izcieta Krievijas ziemeļos, Komi republikā. Tēvu sarkanarmieši nogalināja nedēļu pēc kara beigām Kurzemē, kur mūsu ģimeni bija aizdzinuši vācieši. 1949. gada 25. marta rītā es biju Pēternieku pagastā, Lazdu mājās, kas atrodas meža ielokā. Mani arestētāji bija ļoti steidzīgi. Teica vien to, ka vedīs uz pratināšanu Jelgavā, tādēļ domāju, ka nekas īpašs līdzi nav jāņem. Taču pats mazākais zaldātiņš man automašīnas kravas kastē iesvieda priekšnamā pakārto tēva kažoku. Divas reizes to dusmīgi metu ārā, tad zaldāts paskaidroja: «Prigoditsja.» («Noderēs» – krievu val.) Kažoku tēvam bija uzšuvis un dāvinājis Garozas pagasta skroderis ebrejs Šers. Vācu laikā tēvs viņu izgalvoja no nāves holokaustā. Steidzās bailīgieMani aizveda uz Pēternieku pagasta padomi. No skolas atveda arī astoņgadīgo māsu Smaidu. Es viņai izstāstīju, ka būs jāiet pie krustmātes, un pavadīju uz durvīm. Pēkšņi zaldāts nostājās Smaidas ceļā un pavēlēja iet atpakaļ. Tad es beidzot sapratu, ka arestēta arī mazā māsiņa. Uz pagasta padomi tika atvestas arī citas izsūtījumam nolemtās ģimenes. Tām atšķirībā no manis bija dots vairāk laika, lai sagatavotos tālajam ceļam. Kāpēc manā gadījumā tāda steiga? Vēlāk pārdomājot, to skaidroju ar čekistu bailēm no mežabrāļiem – no tēva drauga Jāņa Freimaņa, kura grupa Garozas mežos darbojās līdz 1950. gada janvārim. Freimanim mēs ar māti bijām nesušas pārtiku, avīzes. Par dziedāšanu pistole pie deniņiemKāda ir Sibīrijas stepe? Līdzena kā jūra, tajā nav ne krūma, ne koka, ne grāvīša, ne uzkalniņa. Vienīgās puķītes, kas tur agrā pavasarī uzzied, ir līdzīgas krokusiem, tikai stingrākiem stiebriem un lapām. Zemnīcā, kur mums abām ar māsu vajadzēja dzīvot, otrpus šauram koridoram turēja cūkas. Tomēr salmiem izklātā istabiņa, kurā nebija ne beņķīša, ne galda, bija izkurināta silta. Kurināmais – saulē kaltēti lopu mēsli (kizjaks). Vajadzēja kopt vēršus, kādus savā mūžā nebiju redzējusi. Ragi kā briežiem. Bail, puņķi un asaras. Par nedēļas darbu nopelnīju kukuli pelēkas, rūgtas vērmeļu maizes, karoti eļļas un kāpostu dūres lielumā. Un tad vēl pēc dažiem mēnešiem izrādījās, ka esmu palikusi kolhozam parādā. Astoņgadīgajai māsai kā nestrādājošajai nepienācās nekas. Mūs bija paredzēts iznīcināt kā šķiru. Taču uz rudens pusi ciemā ieradās Maskavas komisija un humānu apsvērumu dēļ mūs pārvietoja uz tuvējā sovhoza centru. Citādi mēs nebūtu izdzīvojušas. Barakā vienā istabā mitinājāmies deviņi cilvēki. Es strādāju naftas bāzē, naktīs no atvestajām cisternām pumpēju degvielu. Puņķi un asaras. Par pirmo algu nopirku kukuli maizes. Pēc kāda laika Smaidai atļāva atgriezties Latvijā. Ziemā ļoti sala, un es, strādājot bāzē, dziedāju. Dziesmas sacerēju pati, daļu atsūtīja mātes paziņa no Tomskas. Un taču atradās kāds, kas to nosūdzēja! Es gan biju «rūdīta noziedzniece» – tekstus iemācījos no galvas un vēstules iznīcināju. Kad partorgs man pielika pistoli pie deniņiem, es no viņa kabineta aizmuku, ierakos salmos un gulēju. Incidents beidzās ar to, ka no darba naftas bāzē biju atlaista un atkal tiku pie vēršiem. Tos jūdzu pajūgā un vedu degvielu uz lauku brigādēm. Omīte desmit mazbērniem1952. gadā apprecējos ar kurzemnieku Andžu Leju. Ģimenei nebija piemērotu apstākļu. Bijām parakstījušies, ka uz mūžu labprātīgi esam apmetušies uz dzīvi Sibīrijā. Tomēr nolēmām: «Lai būs, kā būs, bet vienu garozu ēdīsim!» 1954. gadā piedzima meita Gaida, 1956. gadā dēls Jānis. 1957. gada 11. maijā atgriezāmies Latvijā. Sibīrieši centās mūs pierunāt palikt, teica, ka varēsim nopirkt «moskviču» – vieglo automašīnu – un ar to braukt mājās. Taču, tiklīdz atbrīvoja vīru (es jau biju atbrīvota gadu agrāk), mēs devāmies uz Latviju. Dzīves grūtākajos brīžos spēku bija devusi ticība, ka mēs noteikti atgriezīsimies dzimtenē. Nevienu minūti nepieļāvām domu, ka tas nevarētu notikt. Latvijā tēva rokām būvētajos Garozas pagasta Lejas Cīzeros atgriezties, protams, nedrīkstējām. Mājas bija nacionalizētas un pārdēvētas par Cīņām. Tagad šajā vietā saglabājies vienīgi vecs ozols. Divarpus mēnešu meklējām, kur strādāt. Vienā otrā darbavietā pratināja pat vairāk nekā čekā. Beidzot pieņēma Jelgavas Cukurfabrikas palīgsaimniecībā «Dzirnieki». Sāku kā kūts tīrītāja, tad tiku nosūtīta uz kontrolasistentu kursiem. Tur pasniedzēja Ilga Felsa mani pierunāja neklātienē mācīties tehnikumā par veterinārfeldšeri, pēc tam ieguvu arī augstskolas diplomu. 2000. gadā vīrs nomira. Tagad dzīvoju viena, taču esmu omīte desmit mazbērniem. Lai kā mūs nīcināja, tomēr esam un būsim.» Ilga Leja par padomju dzīviSabantujs ar baletu1952. gada pavasarī mēs, četras latviešu meitenes, nolēmām piedalīties sovhoza «sabantujā», ko varbūt varētu saukt par apsējībām. Gribējām pasākumam iemācīties krievu dziesmas, tādēļ kluba vadītājai lūdzām notis. «Notis? Kas tas tāds?» viņa pārjautāja. Kad paskaidrojām savu lūgumu, vadītāja secināja: «Tikai muļķiem, kuri nemāk dziedāt, vajadzīgas notis. Jūs taču esat labas dziedātājas!» uzmundrināja vadītāja. Anda, sportiska meitene, ierosināja, ka mēs varētu uzstāties ar grupas vingrojumu, kas Latvijā bija diezgan populārs priekšnesums. Nez kur sagādājām baltu katūna drēbi, uzšuvām kleitas un čības. Mūs pieteica kā baletu, publikai patika. Ceļu zināja Orļiks un MiškaVērši var būt stiprāki un izturīgāki vilcēji par zirgiem. Reiz, kad ar saviem pajūgiem ziemā braucām pēc siena, uznāca putenis. Līdz mājām kādi astoņi vai desmit kilometru, ceļu redzēt nevar. Sievas, kas vadīja citus pajūgus, nolēma, ka man ar Orļiku un Mišku, kas bija vecākie vērši mūsu kolonnā, jāiet visiem pa priekšu. Vērsim ir tāda īpašība, ka tas iet pa savām vecajām pēdām. Ceļš likās garš. Te piepeši Orļiks ar Mišku apstājās. Man jau likās, ka esam nonākuši pie kraujas Irtišas krastā, kas gan atradās sešdesmit kilometru no mūsu ciema. Bet tad pēkšņi caur sniegu ieraudzīju kūts stūri. Tiešām vērši bija atveduši mājās. Televīzijas ietekmē Dažus gadus pēc mūsu atgriešanās Latvijā sākās televīzijas bums. Vakarā visa ģimene sēdēja pie televizora, bet man tajā pašā istabā bija jāmācās, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā neklātienē studēju veterinārmedicīnu. Tovakar skatījos konspektos un nevarēju neko izlasīt – ausīs skanēja televizors. Manis dēļ taču to neizslēdza. Sadusmojos un teicu, ka iešu mācīties uz kūti. Paņēmu vienu salmu kūli, apsēdos un lasīju savu farmakoloģiju. Taču nebija īsti ērti. Nolēmu, ka vēl jāatnes kāds kūlītis. Kad atgriezos ar salmiem, pirmajā mirklī nevarēju saprast, ko tas blakus «rakstāmgaldam» piesietais bullēns žļembā. Izrādījās, tie bija mani farmakoloģijas konspekti… Par Ilgu LejuValda Dzintare, politiski represēto apvienības «Staburadze» sekretāre Ilgu pazīstu vēl no sešdesmitajiem gadiem. Viņa ir stiprs, uzņēmīgs cilvēks, kas, atgriezusies no Sibīrijas, beidza augstskolu. Es pat biju viņas izlaidumā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultātē. Mūs saistīja darbošanās ar bitēm, ko tagad gan esam pārtraukušas. Kaut gan veselība cietusi, Ilga rosīgi piedalās visos «Staburadzes» sarīkojumos. Viņa ir liela dziedātāja skaistu balsi.
