Pavasarī vislabāk makšķerēt vimbas, raudas un brekšus ar gruntsmakšķeri.
Pienācis laiks atraktīvai pavasara copei, kas sola pavisam citus lomus, nevis tā, kā bija ziemā. Parasti brīvo ūdeņu copi sāku ar Ventu. Tādēļ gan jānobrauc krietni vairāk par 200 kilometriem uz vienu galu, taču tam ir sava jēga. Copes kaifs, ko pie šīs upes iegūstu, atsver lielu daļu no ziemas makšķerēšanas. Uz Ventu braucu jau ceturto gadu desmitu un konsekventi uz vienu posmu, kas no zivju leiputrijas vietas, Kuldīgas rumbas, atrodas vismaz 16 kilometru tālu. Ticiet vai neticiet, bet nekad savā mūžā ne reizi neesmu iemetis makšķeri rumbas rajonā, jo tur makšķerēt man šķiet tas pats, kas iemērkt uztveramo tīkliņu mājas akvārijā un priecāties par noķerto. Daudz interesantāk liekas copēt tādās vietās, kur zivs jāmēģina pievilināt, atrast, reizēm arī, kā saka, «aplauzties», piemeklēt pareizo barību, ēsmu utt. Savukārt vietās, kur tās koncentrējas un «sēž» burtiski cita citai uz galvas, es neredzu īpašu mākslu noķert dienas normu un būt sajūsmā par paveikto. Līdz ar to copes jaukums un intriga pazūd. Daudz interesantāk ir bāzēties vienā lielākā rajonā un katru reizi doties pa upi uz augšu vai leju, meklējot jaunas vietas. Mazliet par inventāruPavasarī, kamēr nav noskrējuši palu ūdeņi un straume rautin rauj līdzi visu, ko vien var atraut no zemes un grunts, vislabāk makšķerēt vimbas, raudas un brekšus ar gruntsmakšķeri. Kāpēc tieši ar gruntsmakšķeri? Tāpēc, ka būs samērā maz vietu pie upes, kur varēs labi copēt ar pludiņmakšķeri. Ja tādas arī būs, tad tautu draudzības karogs būs augstu mastā un izpildītāju vēl vairāk. Man tādas vietas nepatīk. Tātad gruntsmakšķeres. Mazliet par makšķerkātu garumu. Daudziem šķiet, ka tam ir ļoti būtiska nozīme. Es gan teiktu nedaudz citādi. Viss ir atkarīgs, kādā vietā makšķernieks stāv, vai tur ir krūmājs vai stāvs krasts, cik tuvu var pieiet pie krasta, jo bieži vien pavasaros krasta līnija ir viena liela, mīksta dubļu masa. Savukārt citur ir cieta un tuvu pie ūdens pieejama vieta. Mazliet jāpadomā arī pašam copmanim, jo visu jau mutē neieliksi, vai ne? Pamatauklas diametrs atkarīgs no tā, cik labi pazīstat to vietu, kur copējat. Es resnāku auklu par 0,3 pamatā neizmantoju, jo tajās vietās, kur darbojos ar gruntsmakšķeri, ir tīra un smilšaina gultne, ar zivīm ļoti tīkamiem padziļinājumiem. Protams, kur ir smiltis, tur ar straumes palīdzību gultne mainās. Līdz ar to mainās arī mana domāšana un vietas izvēle. Gruntsmakšķerei svina grimuļa smagums atkarīgs no straumes ātruma. Ir bijis pat tā, ka esmu izmantojis 250 gramu svina, lai noturētu ēsmu uz vietas. Iespējams, kādam šķiet, ka tādā straumē vimbas neuzturas. Izrādās, ka tomēr uzturas. Taču visbiežāk izmanto 100 gramu un mazāk svina. Ejot uz vimbām, nekad nelietoju sistēmu, kur svins ir slīdošais, zem tā pavadiņa un virs vēl viena. Dzelžaini ievēroju, ka sistēmai jābūt ar pavadiņām augšpusē svinam. Iemesls vienkāršs. Pavasarī vimbas meklēju straumē, jo tas ir viņu ceļš uz nārsta vietām. Iemetot gruntsmakšķeri, svins noripos pa straumi uz leju vismaz metrus desmit. Ja pēdējā būs pavadiņa, nevis svina aplis, tad pavisam droši, ka katrā trešajā iemetiena reizē tā kaut kur aizķersies. Tas nozīmē, ka esat gatavi biežai pavadiņu maiņai. Kam tas vajadzīgs? Man noteikti ne. Augšējā pavada ir krietni garāka par apakšējo, bet nekādā gadījumā nesniedzas tik tālu, lai varētu aizsniegt apakšējās piesaistes vietu pie pamatauklas. Ja dziļums upē palu laikā ir aptuveni trīs, pieci metri un metiena attālums ap 25 metriem, tad augšējās pavadiņas garums man parasti ir ap metru. Iemesls vienkāršs – jo stāvāks krasts, jo stāvāk atradīsies gruntsmakšķeres spicīte, kas savukārt nosaka, kādā līmenī attiecībā pret ūdeni būs pamataukla. Ja apakšējā pavada, kas ir vienā līmenī ar svinu, noteikti būs klāt pie grunts, tad augšējā, ja uzsiesim to par īsu, varētu straumē plivināties vismaz centimetrus 15 – 20 virs tās. Papētot vimbas mutes atrašanās stāvokli (kas vērsts tieši uz leju), ir pilnīgi skaidrs, ka šīs sugas zivis barību uzņem tieši no grunts. Secinājumus izdariet paši. Pavadiņas izmantoju ziemas copei domātās 0,23 milimetru resnuma. Pilnīgi noteikti parastā āķa vietā būs plastmasas mormiška, taču ar noteikumu, ka to lieto tikai līdz brīdim, kamēr ūdens ir duļķains. Kā tas kļūs dzidrs, tā pārejam uz vienkāršiem āķīšiem.Ēsmas un iebarošanaVai var straumē iebarot vimbu? Viennozīmīgi neatbildēs neviens. Pareizāk sakot, to izdarīs tas makšķernieks, kas copēs līčos ar aizstraumi, kur barība var mēreni nosēsties uz grunts un sākt sadalīties, piesaistot ar aromātu šīs «sudraba bultas». Taču šoreiz mēs runājam par copi ar gruntsmakšķerēm un straumē. Viens otrs iesaka iebarošanas barību sajaukt ar māliem, izveidot bumbas un, aprēķinot straumes ātrumu, mest tās virs iespējamās copes vietas. Esmu pārliecināts, ka pat šo māla pikuci straume izskalos nepilnās 20 minūtēs, ja ne vēl ātrāk. Es uzskatu, ka vimba jāmeklē. Iebarošanai straumē nebūs nekāda efekta. Jāmeklē ir tā taciņa, pa kuru kustas vimbu bari, kas iet pa straumi uz augšu. Jāmet gruntsmakšķere tuvāk un tālāk. Reizē jāpārvietojas pa krasta līniju un ik pēc pāris desmit metriem jāpārmet un jāpameklē tuvāk vai tālāk. Pavasara ēsmas standarta varianti ir krevetes, ko sagriežam tabletes biezuma ripiņās, baltie tārpi, naktstārpi, sliekas, mizgrauži, kas atrodami satrupējušos celmos un aiz kritalu mizām, kā arī brūngalvji, ko varam sameklēt zemē zem vībotņu stiebriem. Ja darbojamies ar pludiņmakšķeri, tad, protams, laba kombinācija ir motilis kopā ar baltajiem.Starp citu…No aprīļa ar mani var sazināties arī portālā copeslietas.lv ekspertu grupā. Tur varēsim parunāt par visu, kas saistīts ar copi. Apsolu nekultivēt kādu īpašu zīmolu (kā to viens otrs dara), bet gan pateikt tieši un atklāti, kas ir zināms un noderīgāks. Visu zinošs neesmu un diez vai arī būšu, jo makšķerēšana ir ļoti plašs lauciņš. Taču starp mums ir viens otrs, kam šķiet, ka pārzina pilnīgi visu… Domājam paši, ko nezinām, to pajautājam. Ne asakas, un tiekamies pie ūdeņiem!
