Nelielai sabiedrības daļai neatkarības desmitgade nav pagājusi velti. Gluži pretēji – vairāki simti Latvijas iedzīvotāju vai arī mūsu valstī strādājošo pa šiem gadiem ir paspējuši nopelnīt prāvus līdzekļus.
Nelielai sabiedrības daļai neatkarības desmitgade nav pagājusi velti. Gluži pretēji – vairāki simti Latvijas iedzīvotāju vai arī mūsu valstī strādājošo pa šiem gadiem ir paspējuši nopelnīt prāvus līdzekļus. Lai arī būtu grūti pierādīt to, vai šie milzu līdzekļi iegūti likumīgi vai nelikumīgi, nevienam vien ļoti turīgam jaunbagātniekam ir radušās problēmas ar tiesībsargājošām instancēm. Protams, nevajag skaitīt naudu svešā kabatā, un Latvijai it kā nekas cits neatliktu kā vien lepoties ar tiem 300 – 500 cilvēkiem, kuru īpašumi, kā liecina žurnāla «Klubs» maija numurā veiktie aprēķini, «sasniedz šo mazliet maģisko summu – vienu miljonu ASV dolāru». Žēl tikai, ka Latvijas problēmu pārpilnajai ekonomikai neatkarības gados tā arī nav izveidojies savs galvenais balsts, kas raksturīgs attīstīto valstu tautsaimniecībai, – turīgais vidusslānis.
Interesanti, ka daudzi Latvijā un mūsu valsts greznajā galvaspilsētā vai Jūrmalā pabijuši ārzemnieki ir pārsteigti par Latvijas ekonomikas statistiskajiem rādītājiem. Pēc Rīgas un Jūrmalas ielās redzētajiem luksusauto tiek izdarīti secinājumi, ka Latvija ir bagāta valsts, ja jau tās iedzīvotāji var atļauties daudzus desmitus tūkstošu ASV dolārus vērtus auto. Attālākajos lauku rajonos, it īpaši Latgalē, protams, paveras mazāk spoža aina – lauku iedzīvotāji pārvietojas ar rūcošu metāllūžņu palīdzību. Ne tik sen Latgale tika atzīta par vienu no Austrumeiropas nabadzīgākajiem novadiem, taču nu arī tai ir savi miljonāri, toties iepriekšminētā turīgā vidusslāņa (ar nelieliem izņēmumiem) nav kā šķiras. Bet tieši šis iedzīvotāju slānis parasti ir lielākais nodokļu maksātājs, lai arī daudziem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem smagi jāsavelk josta, lai savlaicīgi un pilnā apmērā nomaksātu nodokļus, kas pienākas valstij vai pašvaldībai. Un, starp citu, valsts un pašvaldību atbalsta trūkums mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai ir galvenais faktors, kas kavē turīgā vidusslāņa veidošanos un nostiprināšanos. Protams, nav tādas zemes, kas nodokļus iekasē simtprocentīgi, un lielāks vai mazāks ēnu ekonomikas īpatsvars ir katras valsts IKP statistikā, taču pēdējo gadu statistika neliecina par ēnu ekonomikas īpatsvara un apjomu samazināšanās tendencēm mūsu valstī. Un, šķiet, mazā un vidējā biznesa pārstāvjiem ir tiesības prasīt no valsts vienlīdzīgu attieksmi pret visiem nodokļu maksātājiem, jo valsts, kā izskatās, diezgan miermīlīgi attiecas pret uzņēmumiem, kas ir «miljonāri» nodokļu parādnieku sarakstā.
Vēl viena ļoti būtiska mūslaiku Latvijas ekonomikas «slimība», kuru diemžēl vēl nav izslimojusi liela daļa mūsu valsts uzņēmēju (uz to savu lasītāju uzmanību vērš arī «Kluba» pētnieki), ir mūsu jaunizcepto miljonāru alkatīgā tieksme pēc «ātrās naudas». Tas, protams, neveicina biznesa inovāciju attīstību vai, piemēram, ASV populāro, bet vienkāršo motivāciju radīt kaut ko jaunu – aizvien jaunus produktus, kas atvieglotu vai padarītu patīkamu dzīvi miljoniem savas valsts (un ne tikai) iedzīvotāju. Latvijā šo inovāciju vietā bieži vien dominē pašapmierināts pēcprivatizācijas trulums. Ir skaidri redzamas negatīvās sekas privatizācijas ievilkšanai un politizēšanai, tādējādi daudzi privatizēti uzņēmumi nav turpinājuši darbību savā nozarē un nav to mainījuši uz citu. Rezultātā – kārtējās bremzes, un vidusslānis ir ļoti niecīgs. Bet, ja valstī ir niecīgs vidusslānis, tad niecīgas ir arī iespējas Latvijas jauniešiem iegūt kvalitatīvu izglītību, kuru savām atvasēm nevar pietiekami nodrošināt liela daļa mazturīgāko mūsu valsts iedzīvotāju. Un loģisks izglītības trūkuma rezultāts ir nespēja konkurēt nedz ar līdzīgiem attīstīto valstu uzņēmumiem, kā arī vietējo darba ņēmēju zaudējumi Eiropas Savienības darba tirgū, konkurējot ar Sorbonnas vai Kembridžas universitātes beidzējiem. Loks skaisti noslēdzas.
Runājot par situāciju Jelgavā, jāatzīst, ka pilsētas iedzīvotāju pirktspēja ir samērā zema un vidusslānis – nepietiekams. Arī daļa mazā un vidējā biznesa pārstāvju nav apmierināti ar uzņēmējdarbības vidi pilsētā un cieš no saimniecisko jautājumu politizēšanas. Uz «Ziņu» jautājumu, vai Jelgavai ir savi miljonāri, lielākā daļa aptaujāto atbildēja apstiprinoši, sakot, ka vaigā gan tos nepazīst un ka tie, iespējams, esot ēnu ekonomikas darboņi. Tā ka Jelgava šajā ziņā neatpaliek no citām mūsu nabadzīgās (?) valsts «varoņpilsētām». Tāpat kā rekordlielo siltumenerģijas tarifu ziņā. Toties atpaliek investīciju piesaistē. Varbūt pienācis laiks cita veida rekordiem?
