Sabiedrības integrācijas pārvaldes zālē atklāta Jūlijas Gaidukovas un Annas Siļivončikas gleznu izstāde.
Mākslas dienu daudzās norises, kuru kulmināciju paredzēts sasniegt nedēļas nogalē, mūsu pilsētā šogad var lepoties ar starptautisku vērienu. Jelgavas Mākslas skolā vairākas nedēļas bija iespējams vērot lietuviešu kolēģu veikumu, bet šonedēļ Sabiedrības integrācijas pārvaldes zālē atklāta baltkrievu mākslinieču Jūlijas Gaidukovas un Annas Siļivončikas gleznu izstāde «Fantāzijas».Viešņu dalība mūsu Mākslas dienās neaprobežojas tikai ar izstādi – ceturtdien un piektdien notika Jūlijas meistarklases glezniecībā, bet vakar no rīta viņa ar Jelgavas Amatu vidusskolas topošajiem stilistiem dalījās tērpu dizaineres pieredzē.Diemžēl reizē ar saviem darbiem uz Jelgavu nevarēja atceļot gleznotāja Anna Siļivončika (sākotnēji bija paredzētas arī viņas meistarklases), kas tiek uzskatīta par vienu no spilgtākajām personībām jauno Baltkrievijas mākslinieku vidū. Izstādītie darbi apliecina savdabīgu rokrakstu, kurā saskatāma Marka Šagāla fantastiskā reālisma, 20. gadsimta sākuma primitīvisma, kā arī tautas dekoratīvi lietišķās mākslas un folkloras ietekme. Savdabīga A.Siļivončikas iezīme ir savu dzejoļu iekļaušana gleznās.J.Gaidukovu «Ziņām» izdevās sastapt tūlīt pēc Jelgavas Tautas gleznošanas studijā aizvadītās meistarklases. Tāpat kā kolēģe, pēc Minskas Republikāniskā mākslas liceja beigšanas Jūlija izglītību turpinājusi Baltkrievijas Mākslas akadēmijā, tikai nevis glezniecības, bet tērpu dizaina nodaļā.«Mana profesionālā darbība saistīta ar apģērbu dizainu, tāpēc glezniecība sanāk tāds kā vaļasprieks,» atzīstas J.Gaidukova, bet, brīdi padomājusi, palabo – «drīzāk gan otrā profesija».– Vai aizraušanās ar glezniecību un tērpu dizains netraucē viens otram?Es teiktu, ka drīzāk pat palīdz, jo gleznās varu pateikt to, ko nevarētu tērpos, bet jauni atradumi glezniecībā stimulē meklēt jaunu pieeju dizainā. Glezniecība notiek plaknē, savukārt tērps ir telpisks objekts, kas cieši saistīts ar cilvēku.– Vai jūtat sevi tieši kā baltkrievu mākslinieci?Necenšos sevi pozicionēt no šāda skatpunkta – lūk, esmu baltkrieviete, tāpēc man īpaši jāievēro savas tautas tradīcijas vai folkloras motīvi. Bet, kad nākas piedalīties izstādēs ārpus valsts robežām, tur pēc darbiem tūlīt pat identificē, ka esmu no Baltkrievijas. Cik zinu, tāpat notiek ar manu kolēģi (Annu Siļivončiku – red.). Lai gan apzināti nekādus nacionālos motīvus nemeklēju.– Kādi iespaidi radās pēc meistarklases ar Jelgavas Tautas gleznošanas studijas audzēkņiem? Vai ir kādas atšķirības no pašu mājās vērotā?Pamati jau ir tie paši klasiskie – divreiz divi ir četri kā Latvijā, tā Baltkrievijā. Šajā stundā iepazīstināju ar kādu jaunu tehniku, kas varētu būt interesanta arī šejienes mākslas entuziastiem. Iepriecināja tas, cik ieinteresēta bija auditorija. Pārsteidza, ka uz šo studiju nāk pieauguši cilvēki – mūsu pusē ko līdzīgu neesmu novērojusi, zinu tikai mākslas skolas un pulciņus bērniem un jauniešiem.
