1991. gada janvārī, iestājoties par Latvijas valsts atjaunošanu, Rīgā valstiski svarīgākos objektus apjoza barikādes, ko apsargāja ap 70 tūkstošiem patriotu. Līvbērzes pagasta folkloras kopa «Zemgaļi», uzstājoties pie televīzijas centra Zaķusalā, toreiz palīdzēja barikādēs uzturēt nacionālo garu.
Reizi nedēļā Līvbērzes kultūras namā pulcējas Veltas Lejas vadītā folkloras kopa «Zemgaļi». Starp dziedātājām ir arī Vaira Holendere, Dzidra Dukāne un kultūras nama vadītāja Laimrota Petrusa. Viņu koncertu hronikā ir arī uzstāšanās Latvijas Televīzijā 1991. gada janvārī. Toreiz gan viņas nedziedāja studijā, bet plašajā televīzijas ēkas foajē. Dz.Dukāne un V.Holendere «Zemgaļos» darbojas no pašiem pirmsākumiem 1978. gadā. V.Holendere atceras, ka, dziedot Līvbērzes jauktajā korī, reiz lietišķās mākslas studijas vadītāja Rita Harlinska sacījusi: «Folklora aiziet…» No viņas domubiedriem korī tad arī izveidojušies «Zemgaļi». Un tik tiešām drīz vien – astoņdesmito gadu vidū – «folklora aizgāja». Savos sarīkojumos folkloristi pirmie pacēla nacionālos Baltijas valstu karogus. Drīz vien nacionālo ideju pārņēma politiskie līderi Tautas frontē un citās sabiedriskajās organizācijās. Taču 1991. gada janvāra barikādēs folkloristi bija ļoti gaidīti atkal. «Man tur bija jābūt»«Katru dienu brīvprātīgos, lielākoties vīrus, uz barikādēm veda padomju saimniecības «Jelgava» autobuss. Nospriedu, ka mums jābrauc līdzi,» stāsta «Zemgaļu» izveidotāja R.Harlinska. V.Holendere teic, ka kopas dalībnieces nešaubījušās ne mirkli. «Žiht, un mēs jau braucējas!» viņa piebilst. «Atskatoties uz to laiku, atmiņā palikusi sajūta, ka mums ar savu garaspēku barikādēs ir jābūt. Mēs bijām gatavas darīt visu. Nekas ārkārtējs nenotika. Mēs, uzmundrinot citus, dziedājām,» stāsta Dz.Dukāne. Savukārt L.Petrusa atminas bažas, kādas bijušas par mājās palicējiem. Tolaik bērni bijuši vēl mazi. Uz barikādēm Zaķusalā devās Līvbērzes pasta nodaļas vadītāja Anna Rusecka ar vīru Vasiliju Baubeli, agrākā Aizupes pamatskolas direktore Mirdza Blūma, sovhoza grāmatvede Skaidrīte Glāzīte, kā arī saimniecības galvenā agronome V.Holendre un Dz.Dukāne, kas tolaik, būdama pensionāre, strādāja tautas namā un vadīja sovhoza arodkomiteju. Katru rītu kā uz darbu uz barikādēm Zaķusalā braukusi arī Līvbērzes rokdarbniece Ilma Milta. Viņa palīdzējusi uzkopt lielo televīzijas ēkas foajē, kur sildījās sardžu maiņas, un izdāvināja pašas adītos cimdus. Kā kaujas laukā«Drusku bija tā jocīgi, kad vīrs, kurš mūs sagaidīja Zaķusalā, teica: «Ja jums saka «Gulties!», tad tautumeitām nav jādomā, kas to teica, bet tūlīt jāguļas,» atceroties pasmaida V.Holendere. 1991. gada 13. janvārī Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, nogalinot vairākus cilvēkus, televīzijas centru ieņēma padomju tanki. Tādēļ no Zaķusalas barikādēm īpaši tika uzmanīts neaizsalušās Daugavas krasts. Pastāvēja varbūtība, ka, apejot aizbarikādēto ceļu, Zaķusalā varētu izcelties arī amfībijas. «Reiz vakarā izdomājām, ka nav ko drūzmēties televīzijā pie tualetes un varam aiziet tepat aiz salas krūmiņiem. Te pēkšņi, mīļais Dievs, mums virsū prožektori! O, kā tās tautumeitas laidās!» V.Holendere atstāsta gadījumu, kas raksturo barikāžu aizstāvju spriedzi, tumsā vērojot krastmalu. Barikādēs «Zemgaļi» dziedājuši tautas, kā arī patriotiskās dziesmas. Ļoti populāra Zaķusalā bijusi «Daugav’s abas malas mūžam nesadalās». «Atceros tādu mirkli: brīnišķīgs ziemas vakars. Saule riet, un mēs tieši dziedam par saulīti,» stāsta Dz.Dukāne. Visi savējieUz jautājumu, ko no barikāžu laika vajadzētu cauri laikiem saglabāt, «Zemgaļu» dziedātājas nosaka: «Tautas vienotību.» «Barikādēs visi bija savējie. Ja kādam salst rokas, bez domāšanas atdod savus cimdus. Ja kādam nav ko padzerties, taisa vaļā termosu. Neviens neprasīja, kas man par to būs, cik liela alga,» atceras V.Holendere. Viņasprāt, mūsdienās pietrūkst tāda līdera, kāds tolaik bija Dainis Īvāns, kurš spēja tautu sapurināt.
