Atis un Edvards bija bērnudārza grupiņas bieds. Vismaz tā viņus sauca audzinātāja Ineta. Abi puišeļi bija vienkārši nešķirami.
Atis un Edvards bija bērnudārza grupiņas bieds. Vismaz tā viņus sauca audzinātāja Ineta. Abi puišeļi bija vienkārši nešķirami. Reizēm viņi savā starpā arī saķildojās, bet reizēm viens otru aizstāvēja kā lauvas. Likās, ka darīt to, ko nedrīkst, nevajag vai nebūtu vēlams, bija viņu mīļākā nodarbošanās. Kāpt ābelē nedrīkst, bet vajag taču pamēģināt – kāpēc ne? Smalstīt ar karoti zupu šķīvī nedrīkst, jo tad šķidrums var izlīt pa visu galdu un notraipīt citu bērnu drēbes. Un diendusā panākt, lai abi delveri netraucē miedziņu pārējiem, izdevās vienīgi tad, kad panāca vienošanos – abi var negulēt, klusītēm šķirstīt grāmatu, skatīties griestos, bet nekādā gadījumā nedrīkst runāt, čukstēt vai kā citādi mēģināt sazināties. Kādu laiku šis mehānisms darbojās, bet pēc tam viss sākās no jauna.
Pienāca draugu pirmā skolas diena. Tā nu sagadījās, ka skolas gaitas katrs sāka pavisam citā mācību iestādē. Lai cik sākumā doma palikt bez drauga likās biedējoša, vēlāk izrādījās pavisam izturama. Skolā drīz vien uzradās jauni draugi, kuri nemaz nebija sliktāki. Tā gāja laiks, un par kādreizējo nešķiramo draudzību liecināja vien smaidīgās sejas fotogrāfijās un vecāku atmiņu stāsti. Puikas jau sasnieguši pusaudžu gadus, un katram uzradies daudz labu draugu. Vai viņi, kādreiz nejauši satiekoties, atpazītu viens otru, vai spētu atrast kopīgu valodu un atjaunot kādreizējās draudzības saites?
