Beidzot pūļa priekšgalā izvirzījās kāds cienījama izskata vīrs ar medaļu pie krūtīm.. Viņam bija milzīgi garas ūsas, kuru izspūrušie gali zemu nokarājās gar zodu..
«Beidzot pūļa priekšgalā izvirzījās kāds cienījama izskata vīrs ar medaļu pie krūtīm.. Viņam bija milzīgi garas ūsas, kuru izspūrušie gali zemu nokarājās gar zodu..»
Kura autora darbā lasāmas šīs rindas? Un šīs?
«Jums varbūt zināms, ka mēs esam viena no bagātākajām zemēm pasaulē. Naudas skaitīšana pieder pie mūsu visiecienītākām nodarbībām. .. (Veca sieviete) trīcošiem pirkstiem skaitīja appelējušas vara monētas, kuru vidū retumis paspīdēja pa sudraba ripiņai.»
Un, ja lasot iedziļinās aizsardzības plānā, kurā punkts «Spēku vienlīdzība ir visdrošākā miera garantija» ar delegātu balsu vairākumu tiek pieņemts šādi: «Neliels spēku pārsvars ir visdrošākā garantija», tad nudien gribas minēt – varbūt fragmenti no Džordža Orvela darba «1984»?
Nekā!
Fantāzija gan tā ir tāpat kā «1984», kura autors totalitārisma valsti tā arī nekad savām acīm neskatīja, taču sarakstīta tepat Latvijā 1933. un 1934. gadā. Vilis Lācis savu «Ceļojumu uz Norieta pilsētu» nosaucis par mazliet fantastisku dēku stāstu, kas pirmo reizi žurnālā «Atpūta» publicēts ar nosaukumu «Ceļojums uz Kalnu pilsētu». Protams, stāstam ir arī trīs redakcijas.
Pamfletu līdzību atkal atcerējos, lasot jauno «Latviešu rakstnieku portretu» izdevumu, kurā ievietotas apceres par Arvīdu Griguli, Vili Lāci, Linardu Laicenu, Jāni Plaudi, Annu Saksi, Jāni Sudrabkalnu, Andreju Upīti un Elīnu Zālīti. Atlase šai «kompānijai» uzliek papildu zīmogu priekšstatam par katru no autoriem: ja nu reiz kopā ar Arvīdu Griguli, tad…, un, ja jau vienā grāmatā ar Jāni Sudrabkalnu…, un nolikt blakus Annai Saksei? Daudziem labā atmiņā «klasika» – «Pret kalnu», «Ciems pie jūras», «Māls un porcelāns» un citi darbi, kas bija jāmācās skolā. Tagad par tiem pasmejamies, un pareizi vien ir. Labi būtu tikai, ja konjunktūras darbus ietiepīgi nejauktu ar autoriem, kuru daiļrade gan neaprobežojas ar «Es eju pār robežām paceltu galvu..». «Latviešu rakstnieku portretos» iezīmētas autoru sarežģītās personības, par kurām gan lasītājiem lielākoties nav nekādas daļas, viņi vienkārši ar interesi, citu mākslas darbu pamudināti, izlasa romānus «Cilvēki dārzā», «Zītaru dzimta» vai «Pasakas par ziediem». Un skolā, mācot klasisku latviešu romānu, neiztikt bez «Zaļās zemes» un «Zvejnieka dēla».
«Cik savāda gan ir pasaule! Vētras atbrāž pār jūru, satrako ūdeņus un izzūd tālumā. Bet jūra paliek. Un tā nav zaudējusi nevienu lāsīti no savām dzīlēm…»
No kura darba tas ir? Ja kāds teiks, ka tas ir Paulu Koelju, nekas, gan jau…
