Beidzot, lai gan iepriekš jau manīts periodikā, latviešu valodā iznācis ievērojamā argentīniešu rakstnieka Horhes Luisa Borhesa stāstu krājums, tā papildinot pēdējos gados strauji pildīto elitārās literatūras plauktu Latvijā.
Beidzot, lai gan iepriekš jau manīts periodikā, latviešu valodā iznācis ievērojamā argentīniešu rakstnieka Horhes Luisa Borhesa stāstu krājums, tā papildinot pēdējos gados strauji pildīto elitārās literatūras plauktu Latvijā.
Katrs Borhesa stāsts ir notikums, kas prasa gan uzmanību, gan visu maņu (arī sestās) līdzi sekošanu, jo lakoniskajā izteiksmes veidā rakstnieks ieliek bezgalīgi daudz interpretācijas iespēju. Borhesa stāsti konsekventi un pietiekami tieši pauž mūžīgās atgriešanās un bezgalības ideju, kad cilvēks savā prāta un emociju konstruētajā pasaulē var būt jebkas un atrasties jebkur. Un galvenais, ka jēgpilnība šajā it kā garlaicīgajā procesā nezūd, tieši otrādi – kļūst daudz skaidrāka, tas ir, pārliecinošāka. «Būtībā Borhess tikai pārtulkoja mūslaiku literatūras valodā dažas prātnieciskas idejas, kuru cilme meklējama tajos tālajos laikos, kad racionālās un iracionālās būšanas vēl netika šķirtas,» stāstu krājuma pēcvārdā raksta literatūrkritiķis Guntis Berelis.
Borhess acīmredzami nemīl ierobežojumus, tālab viss ir iespējams: lietvārdi, kuru apzīmējamais objekts reāli neeksistē, tāpēc to skaits tiecas līdz bezgalībai; identiski pārrakstīts «Dona Kihota» teksts, kas tomēr nu jau ir CITS teksts; sieviete, kuras neticamais gadījums un meli, lai tādējādi izbēgtu no apsūdzības slepkavībā, ir patiesi, «īstenībai neatbilda vienīgi apstākļi, laiks un viens vai divi personu vārdi»; Jūda ir īstenais Jēzus utt. Līdz ar to argentīniešu lielā provokatora tekstu jēga ir staipāma un izjūtama, kā vien sirdij labpatīk. Zināmas asociācijas, sevišķi lasot Borhesa vēsturisko notikumu interpretācijas (kas likumsakarīgi rakstnieka pārliecībai var katram būt sava), rodas ar Umberto Eko vēstījumiem, vienīgi Borhess radīja krietni pirms Eko. Jāatzīmē arī grāmatas elegantais vizuālais noformējums, kura pamatā izmantots Hieronimusa Bosa triptihs «Baudu dārzs».
Būtībā Borhesa stāstos ir aktualizēta 20. gadsimta postmodernā tematika: absurds kā jēgas veidotājs, intertekstualitāte, plurālisms kā domāšanas pamats utt. Taču, iespējams, viss Borhesa stāstos ir pavisam citādi…
