Cilvēce no laika gala pratusi locīt valodas gluži kā papīra loksnes, un latviešu mēle šajā ziņā ne tuvu nav izņēmums, drīzāk otrādi.
Cilvēce no laika gala pratusi locīt valodas gluži kā papīra loksnes, un latviešu mēle šajā ziņā ne tuvu nav izņēmums, drīzāk otrādi. Padomju laikā dievzemītē mītošo leksikā stabilu vietu ieņēma rusificētais kolhozu un garāžu tehniskais žargons, bet anglicismu invāzijas šaustītajos godmaņlaikos, par lielām šausmām Endzelīna kunga pēctečiem un latviešu valodas kopējiem, birojs pārtapa par ofisu, vadība par menedžmentu, bet tobrīd mazpazīstamais termins “ārzona” pārvērtās mistiskā “ofšorā”.
Pašlaik vairāku dažādu līmeņu institūciju dienas kārtībā ir cita tēma, proti, kā latviski korekti nodēvēt potenciāli arī Latvijā jaunieviešamo ES valūtu, ko līdz šim bijis ierasts saukt par eiro. Saglabāt jau ierastā vārda labskanību vai arī piekāpties Beļģijas galvaspilsētas taukajiem lielkungiem un par pareizāku atzīt uzspiesto, literāri fonētisko anomāliju “euro”? Argumentācija, kas informatīvajā ziņojumā “Par ES vienotās valūtas nosaukuma atveidi latviešu valodā” izteikta par labu vienai vai otrai nosaukuma versijai, lāgiem izskatās pat smieklīga kā mūsu valsts, tā visas Eiropas kontekstā. Piemēram, viens no pretargumentiem jēdzienam “euro” ir tāds, ka sabiedrībā šāds uzspiests termins varot veicināt negatīvu nostāju gan pret ES vienotās valūtas ieviešanu Latvijā, gan pret ES. Ticamāk gan, ka visi, kuru pozīcija attiecībā pret zilā karoga brālību ir negatīva, savu nepatiku ir ja ne atklāti izrādījuši antiglobālistu un citu organizāciju rīkotajos protestos, tad vismaz sakostiem zobiem līdz mielēm izjutuši pie sevis klusībā. Savukārt, runājot par “jaunās naudas” ieviešanu Latvijā, ir skaidrs, ka tā, kā jebkura finanšu līdzekļu reforma, būs gauži mazdraudzīga iedzīvotāju maciņiem, ko esam jau pieredzējuši, gan ieviešot pagaidu maksāšanas līdzekļus Latvijas rubļus jeb “repsīšus”, gan nacionālo valūtu latus. Kaut ko līdzīgu uz savas ādas izjutuši arī to divpadsmit ES valstu iedzīvotāji, kas 2002. gada pirmajā dienā piedalījās pasaules vēsturē apjomīgākajā, nepilnus trīssimt miljonus cilvēku ietekmējošajā naudas reformā. Ilūzijām, ka par precēm un pakalpojumiem pēc tās nemaksāsim vairāk, vietas nav.
Taču, kas attiecas uz formālo pusi termina “eiro” pilntiesīgai iekļaušanai latviešu valodas leksikā, savstarpējā sarakstē starp eiro naudaszīmes čaukstināt kāro Latviju un Eiropas Centrālo banku (ECB), kas, šķiet, gatava par katru cenu uztiept jaunās valūtas ieviešanu reglamentējošajā regulā minēto “euro”, pretrunu ir pārpārēm. Virknē vietējo normatīvo aktu un ES līgumā figurē “eiro”, savukārt pušu starpā nav vienprātības par to, vai eirobirokrātu paraksts uz dokumenta, kas satur tieši šo – latvisko – versiju, automātiski nozīmē arī tās akceptu. Pēdējie turklāt jau sākuši gatavot attiecīgu labojumu, kur Latvijai tiešā tekstā tiks paģērēts papildināt nacionālo leksiku ar nelabskanīgo “euro”.
Ziņojumā pamanāmas arī tādas perspektīvā iespējamas nepiekāpības sekas kā kārtējā tiesas prāva sakarā ar formālu pārkāpumu, kurā uzvarēt nebūtu lielu izredžu. Kas zina, tas varētu kļūt par iemeslu vēl uzstājīgākam “eirodiktātam”, un visai drīz mēs attaptos “dziļā Europā, veicot savos mitekļos euroremontus”.
Būtu gaužām muļķīgi, ja nonāktu tik tālu, jo runa ir tikai par vienu burtu konkrētā nosaukumā. Notiekošais liek domāt, ka eirokrātiem aptrūcies darāmā. Latviešu valodai tuvākā “eiro” abpusējs akcepts būtu tikai loģisks, bet formālās puses sakārtošana birokrātu papīru blāķos ir vien tehniska procedūra. Pagaidām sanācis tā, ka viens burts radījis liela mēroga bezprecedenta kašķi, pret ko nelīdz ne labākās medicīniskās ziedes, ne senais un labi zināmais “briljantzaļais”.
