Senos laikos par zagšanu garnadžiem mēdza nocirst rokas. Smagākus grēkus pastrādājušajiem atlika vien linča tiesa.
Senos laikos par zagšanu garnadžiem mēdza nocirst rokas. Smagākus grēkus pastrādājušajiem atlika vien linča tiesa. Mūsdienās, kaut gan noziedzības līmenis pieņēmis draudīgus apmērus, modernās sabiedrības līderu kasta, lāgiem apvēlusies savā humānismā un iecietībā pret kriminālelementiem tiktāl, ka ne tikai likumdošanas līmenī nolēmusi pietaupīt varmāku iznīcināšanai domāto patronu sauju, bet bieži vien pat neuzskata par vajadzīgu viņus izolēt no sabiedrības.
Teju visos laikos un iekārtās gūts apstiprinājums tam, ka cietumsods ir ne tikai visdārgākais (pašlaik valstij viens ieslodzītais izmaksā krietnu piecīti dienā), bet arī neefektīvākais soda veids. Līdz ar to laika gaitā ieviesti, daudzuprāt, iedarbīgāki pāraudzināšanas paņēmieni, piemēram, piespiedu darbs. Periodiski novērojama arī niecīgas slēgtā tipa iestādēs nometināto daļas nodarbināšana šūšanā vai citās jomās svētā cerībā, ka tādējādi tiks veicināta deklasētu elementu sekmīga atgriešanās sabiedrībā.
Par nepieciešamību ieslodzītos likt pie darba it kā šaubu nav nevienam, taču galvenā problēma, izrādās, ir šādas sistēmas radīšanai nepieciešamo normatīvo aktu trūkums. Vēl pirms gadu mijas pastiprināta uzmanība tika pievērsta verbālajam duelim, ko izcīnīja Ieslodzījumu vietu pārvaldes (IeVP) priekšnieks ģenerālis Dailis Lūks un pret viņu disciplinārlietu par dienesta pilnvaru pārsniegšanu un nepietiekamu savu padoto kontroli ierosinājusī tieslietu ministre Solvita Āboltiņa. Par vārdu kara galveno iemeslu kļuva Lūka atbalstītais Vecumnieku atklātā tipa cietuma (tātad vietas, kur nometināti par relatīvi viegliem nodarījumiem notiesātie) ieslodzīto nodarbināšanas “projekts” zivju pārstrādes cehā Talsu rajona Melnsilā. Ministre, pēc pašas vārdiem, par to bija uzzinājusi nejauši un uzņēmumu ar restotiem logiem, kur ik dienas strādāja 36 notiesātie, nodēvēja par nelikumīgu privāto cietumu.
No amata atbīdītais ģenerālis savu pozīciju aizstāvēja, apgalvojot, ka ministrija nav piesūtījusi rakstisku aizliegumu, ko uztvēris kā zaļo gaismu ieceres īstenošanai, lai gan likums šādu rīcību neatļauj un rožainās ieceres par cietumnieku nodarbinātības veicināšanu vismaz uz laiku jāatstāj retorikai.
Tā nu visa sabiedrība kārtējo reizi ir lieciniece tam, ka nevainojama leģitīma seguma trūkums ar blīkšķi izgāž principiāli atbalstāmu ideju notiesātajiem sodu izciest, nevis vadot dīkas dienas viņpus drāšu žogiem, bet verot reņģes vai darot kādu citu derīgu darbu. Pelnīti vai ne, bet šoreiz visas dubļu šaltis saņems no amata atstādinātais IeVP priekšnieks.
Ir pilnīgi saprotams arī tās sabiedrības daļas sašutums, kas niknumā gatava saukt – kā tā var, ka valsts tik norūpējusies par sabiedrības padibeņu nodarbināšanu (būsim atklāti – cilvēkam no malas vienādi šķiet gan pusaudzis, kurš kaimiņam “nofenderējis” ievārījuma burku, gan plencis, kas prāta aptumsumā pamanījies ar gaļas cirvīti noslaktēt pudeles brāli) laikā, kad pat likumpaklausīgajai sabiedrības daļai ar darbiem bieži vien ir diezgan žēlīgi. Katram iespundētam liekēdim pa lodei vai cilpai nekavētos novēlēt liela daļa pensionāru, kas par dzīvi ar pieciem latiem dienā var tikai sapņot…
Tās gan būtu tikai emocijas, lai arī pretargumentu, neskaitot kladzināšanu par humānismu, cilvēktiesībām un Eiropas direktīvām, gandrīz nav. Tomēr jāapzinās, ka arī notiesāto eksistence ir visas sabiedrības problēma, un, ja ir izvēle, tad labāk, lai labošanas darbu iestādēs nometinātie savu dienišķo maizīti nopelna paši. Recidīvistus ar reņģu vēršanu labot diezin vai izdosies, taču sabiedrībai ir gana iespēju ar laiku atgūt vismaz to ieslodzīto daļu, kas “būrī” nokļuvuši savas muļķības dēļ. Un arī tas nav maz.
