Cik klusi nakts melnumā uzkrīt sniegs, tikpat nemanāmi tapis jauns likumprojekts par iepirkumiem.
Cik klusi nakts melnumā uzkrīt sniegs, tikpat nemanāmi tapis jauns likumprojekts par iepirkumiem. Taču māc šaubas, vai jaunais likums būs labāks par iepriekšējo, ja augs administratīvās korupcijas risks un atklātība iepirkuma procesā ir vairāk šķietama, nevis reāla. Kāpēc nepieciešams regulēt iepirkumu procesu? No vienas puses, vajag nodrošināt atklātību pār visu iepirkuma procesu un izmantot valsts līdzekļus efektīvi. No otras puses, nepieciešams radīt spēles noteikumus, pēc kuriem jāvadās publiskās pārvaldes darbiniekiem.
Likumprojekta anotācija skaidri deklarē, ka Latvijā pašlaik ir viszemākās līgumcenu robežas, tāpēc tās jāpaaugstina līdz ES līmenim, turklāt ietaupot administratīvās izmaksas. Patīkami apzināties, ka mūsu valsts pēc iespējas ātrāk vēlas sasniegt ES līmeni, turklāt procesā vēl kaut ko iegūstot. Taču, vai paaugstināt līgumcenu robežu, no kuras likums būtu jāpiemēro, t.i., 10 000 latu līdzšinējo 1000 vietā, ir tikai tehnisks jautājums? Drīzāk ne.
Pirmkārt, līgumcenu robežas jāskata kontekstā ar korupcijas rādītājiem. Būtisks ir arī administratīvās korupcijas līmenis, jo iepirkumus veic valsts un pašvaldību iestādes. Pēc “Globālā korupcijas barometra 2004” datiem, administratīvās korupcijas indekss Latvijā ir 3,2 (1 nozīmē, ka korupcijas nav nemaz, 5 – valsts ir ļoti korumpēta). Savukārt tajās Eiropas valstīs, kurām ir līdzīga administratīvā sistēma kā Latvijā, administratīvās korupcijas līmenis ir krietni vien zemāks. Piemēram, Vācijā un Lielbritānijā indekss ir 2,7. Tādēļ var apšaubīt, vai administratīvā korupcija samazināsies, atlaižot līgumcenu grožus un palielinot valsts un pašvaldību amatpersonu rīcības brīvību. Latvijas apņemšanās cīnīties ar korupciju (ne tikai ar administratīvo) ir pietiekami svarīgs arguments, lai likumprojektā tiktu iestrādāta pakāpeniska līgumcenu robežu palielināšana. Var divkāršot, pat trīskāršot līgumcenu robežas, taču desmitkāršošana pārāk atklāti liecina par vēlmi iegūt kontroli un brīvību pār resursiem, par kuriem pat lāgā nav paredzēts atskaitīties.
Otrkārt, arguments par administratīvo izmaksu samazināšanu ir tikpat vecs, cik sena ir valsts pārvalde un valsts. Ik pa brīdim politiķi nāk klajā ar lozungu par administratīvo izdevumu samazināšanu. Taču tiek piemirsta birokrātijas pamatlicēja Maksa Vēbera atziņa, ka modernā valstī, augot veicamo funkciju sarežģītībai un apjomam, palielinās pārvaldes aparāts un administratīvie izdevumi. Tādēļ, lai pārliecinātu ne tikai mani kā Vēbera piekritēju, bet arī sabiedrību kopumā, nepieciešams sniegt vismaz aptuvenu aprēķinu par to, uz kādu darbību neveikšanas rēķina cik tiks ietaupīts. Tad varētu izvērtēt, kas ir būtiskāks – ietaupīt administratīvos izdevumus, saņemot pretī administratīvās korupcijas risku, vai tomēr netaupīt uz administratīvo izdevumu rēķina, samazinot korupciju.
Treškārt, katram nodokļu maksātājam ir tiesības zināt, kā tiks veikti iepirkumi līdz 10 000 latiem, taču likumprojekts nesniedz atbildi uz šo jautājumu. Ja procedūras nav noteiktas, var pieņemt, ka amatpersonām tiek dota rīcības brīvība lēmumus pieņemt vienpersoniski. Savukārt tas, kā amatpersona izmantos rīcības brīvību, ir atkarīgs no amatpersonas vērtībām un administratīvās kultūras valstī.
Lai nepieļautu, ka amatpersona rīcības brīvību izmanto savu interešu realizācijai, parasti tiek izstrādātas standarta darbības procedūras. Amatpersonas rīcības atbilstība noteiktām procedūrām ir viens no daudzajiem publiskās pārvaldes darbības vērtēšanas kritērijiem. Turklāt jau gandrīz gadsimtu publiskās pārvaldes pētnieku vidū pastāv vienprātība, ka daudzie ierobežojumi un formālie nosacījumi nepieciešami, lai nodrošinātu publiskās pārvaldes godīgu rīcību.
Iespējami divi risinājumi – izstrādāt Ministru kabineta noteikumus par iepirkumiem, kas nepārsniedz 10 000 latu, vai papildināt iestāžu publisko gada pārskatus ar detalizētāku budžeta izlietojuma atskaiti, kaut vai izvēršot sadaļu “iestādes uzturēšanas izdevumi”. Liekot atskaitīties par pirkumiem pat bez atsevišķu Ministru kabineta noteikumu izstrādes, var panākt, ka amatpersonas aizdomāsies, ko un kāpēc pirkt.
Gan vecais likums, gan arī jaunais likumprojekts par savu mērķi izvirza nodrošināt atklātumu visas iepirkuma procedūras laikā. Tā, ka likumu veidotāji vismaz formāli deklarē skaistus mērķus, ir ļoti pozitīva tendence. Vēl pozitīvāk būtu, ja tiktu kaut kas darīts mērķa sasniegšanai. Taču neizpratni rada likumprojekta pants, kurā pieļauts, ka pasūtītājs (tātad valsts pārvaldes iestāde vai pašvaldība) var neizpaust informāciju, ja tā kaitē sabiedrības interesēm. Ļauts neizpaust informāciju par pieņemto lēmumu, vispārīgas vienošanās slēgšanu vai iekļaušanu dinamiskajā iepirkuma sistēmā, atlasītā kandidāta vai izraudzītā pretendenta nosaukumu vai par iemesliem, kāpēc lēmums par uzvarētāju netiek pieņemts vai iepirkuma procedūra tiek pārtraukta. Lieki piebilst, ka likumprojektā nav atrodams definējums, kas ir sabiedrības intereses. Tātad to interpretācija ir atkarīga no katras amatpersonas izpratnes. Tādēļ pastāv risks, ka sabiedrības intereses var tikt interpretētas caur amatpersonas personīgo interešu, izdevīguma vai politisko uzskatu prizmu. Kā atzinis demokrātijas teorētiķis Roberts Dāls, tieši atklātums ir viens no pieciem patiesi demokrātiska procesa kritērijiem.
Saīsināti no politika.lv
