Bieži vien saskaroties ar netradicionālajām ārstēšanas metodēm, par kādu tiek uzskatīta arī adatu terapija, nedaudz domājam par mistiku un cilvēkus, kas ar to nodarbojas, uzskatām mazliet par burvjiem.
Bieži vien saskaroties ar netradicionālajām ārstēšanas metodēm, par kādu tiek uzskatīta arī adatu terapija, nedaudz domājam par mistiku un cilvēkus, kas ar to nodarbojas, uzskatām mazliet par burvjiem. Savukārt sporta ārsti saistās ar spēcīgiem vīriem, kas spēj kārtīgi izmasēt muskuļus un sabalansēt sportista uzturu. Pirmajā brīdī grūti iedomāties, ka abu iepriekšminēto jomu speciālisti apvienojas vienā, it kā pavisam parastā cilvēkā. Tomēr nu jau vairākus gadus par pazīstamā svarcēlāja Viktora Ščerbatiha labsajūtu, kā arī par citu olimpiskās vienības dalībnieku veselību rūpējas ārsts Aleksandrs Matjuņins.
Viņš ir arī Eiropas Svarcelšanas federācijas medicīniskās komisijas loceklis, bet brīvajos brīžos neatsaka palīdzību nevienam, kas to lūdz.
A.Matjuņins ar savu šarmu cilvēku uzticību iemanto jau tūlīt pēc iepazīšanās. Reizēm mazliet neizprotama ir viņa humora izjūta un kontaktējoties vienmēr jāuzmanās, vai tikai atkal netiec āzēts. Tomēr šajā humoru mīlošajā vīrā slēpjas ass prāts, dziļas zināšanas un pozitīva pasaules uztvere. Nedaudz ar ārstu iepazīties nu ir iespēja arī «Ziņu» lasītājiem.
Ar adatu terapijas ārstēšanas metodēm galvenokārt nodarbojas Āzijas tautu pārstāvji. Kā ir gadījies, ka viens kārtīgs eiropietis to sācis darīt?
Uzskatu, ka mans uzvārds cēlies no Bībelē sastopamā vārda Matvejs, kas tulkojumā no senebreju valodas nozīmē Dieva cilvēks. Arī vārdu vecāki devuši spēcīgu. Un gribot negribot šīs lietas ietekmē cilvēku dzīvi. Jau kopš bērnības mājās valdīja medicīnas smaka – mamma strādāja par aptiekāri, ģimenes draugu vidū bija mediķi. Tāpēc nebija grūti izvēlēties medicīnu par savas dzīves pamatnodarbošanos. Bērnībā mani sauca par sadistu, jo ļoti patika preparēt vardes un putnus. Ne jau tāpēc, ka gribētos tiem nodarīt pāri, bet gan, lai saprastu, kā tas viss «darbojas». Jau studējot medicīnu, papildus interesējos par akupunktūru un dabas dziedniecību, tomēr apgūt akupunktūru radās izdevība daudz vēlāk. Jau strādājot Dobeles slimnīcā par galvenā ārsta vietnieku, radās iespēja mācīties Kazaņas Universitātes Akupunktūras katedrā, kas ir ļoti atzīstama. Par šo iespēju saku lielu paldies tā laika Dobeles slimnīcas galvenajam ārstam Laimonim Matulim, kuru uzskatu par cilvēku ar lielo burtu. Tieši viņš kļuva par manu pirmo pacientu pēc mācībām.
Kas ir su džok terapija?
Tās pašas adatas vien ir, tikai mainās duršanas vieta. Korejas profesors Pak Že Vu nejauši ieradās Latvijā, lai gan viņam bija paredzēts uzturēties Lietuvā, un piedāvāja mācīt modernu adatu terapijas metodi, kad adatas tiek durtas tikai rokās. Katram cilvēka orgānam un bioloģiskajai norisei uz rokām atrodas atbilstoši punkti, un ārstēšanas procesā informācija vispirms nonāk cilvēka smadzenēs, tikai tad tiek nodota tālāk. Kopš apguvu šo veidu, tas man ir kļuvis par iecīnītāko un parasti uz cilvēkiem labi iedarbojas. Adatu terapija sniedz pozitīvu rezultātu apmēram 80% pacientu.
Katram cilvēkam dzīvē ir gadījums, kas sniedz vislielāko gandarījumu. Arī jūsu dzīvē tāds noteikti ir.
Es priecājos par katru reizi, kad ir izdevies palīdzēt. Ikvienam cilvēkam viņa nelaime liekas tā lielākā, tāpēc, ja apmierināts ir pacients, priecājos arī es. Spilgti palikusi atmiņā kāda jauna sieviete, kas naktīs čurāja gultā. Viņa grasījās precēties, un viņai ļoti traucēja šī problēma. Pēc viena vienīga adatu terapijas seansa viņa naktīs gulēja sausā gultā, un patiesi priecīgs es biju, satiekot viņu pēc deviņiem mēnešiem, stumjot ratiņus. Pret sievietēm man ir īpaša attieksme, gandrīz visām savām pacientēm es stimulēju dzīvesprieku un ārstēju arī emocionālā līmenī. Su džok dod šādu iespēju.
Adatu terapija būtiski atšķiras no tradicionālajām ārstēšanas metodēm tieši ar citu pieeju cilvēkam, tas ir pavisam cits domāšanas veids, jo materiālais ķermenis tiek ārstēts ar nemateriālām enerģijām. Tomēr pēdējā laikā Eiropā vērojama tendence, ka tiek apvienotas tradicionālās un netradicionālās ārstēšanas metodes, kas dod labus rezultātus. Latvijā adatu terapija ir ļoti augsti attīstīta. Mums ir vairāki izcili speciālisti, tāpēc mūsu valsti pamatoti var uzskatīt par vadošo Eiropā šajā nozarē.
Dzimis un audzis esat ziemeļos, kā nokļuvāt Latvijā un kā spējāt apgūt latviešu valodu?
1983. gadā kā Arhangeļskas slimnīcas galvenā ārsta vietnieks biju kursos Pēterburgā, kur iepazinos ar savu tagadējo sievu Lilitu. Lai arī Arhangeļskā bija labs darbs, tomēr vienā jaukā dienā, kad arī horoskops paredzēja, ka radikālām pārmaiņām laiks ir īsti piemērots, riskēju un mainīju visu savu dzīvi. 1984. gadā kopā ar vienu dēlu ierados Latvijā. Ar atbraukšanu saistās kāds kuriozs. Vecāki bija nobažījušies, kā Latvijā tiks uzņemts krievs, jo bija dzirdēts, ka tie šeit netiek mīlēti. Tolaik Dobeles pusē uzņēma filmu «Fronte tēva pagalmā», bet Lilita strādāja uzņemšanas laukumā par medicīnas māsu, un es turpat vien slaistījos. Režisoram pietrūka viena aktiera, kas vācu formā šautu komunistus, un es viņam šķitu piemērots. Tā savā pirmajā vēstulē uz mājām rakstīju: «Otrā dienā pēc ierašanās Latvijā man iedeva automātu un lika šaut.» Tomēr Latvijā iedzīvojos ātri, un ir ļoti žēl, ka līdzi nevarēju paņemt otro dēlu un mammu. Tieši viņu man pietrūkst visvairāk. Arī ciemos nevaru aizbraukt tik bieži, kā vēlos, bet laiks iet, un jaunāks, kā zināms, neviens nepaliek. Arī tuviniekiem uz Latviju atbraukt ir problemātiski, jo vīzas nokārtot nav vienkārši.
Cilvēkus, kas nevēlas mācīties valodas, nesaprotu. Tā ir iespēja sevi papildināt un labāk saprast cilvēku psiholoģiju. Atceros, ka sievastēvs, kura krievu valodas leksikā bija tādi hokeja termini kā «gol», «šaiba» un tamlīdzīgi, bet es zināju tikai «lūdzu» un «labdien», mani uzaicināja makšķerēt. Tā «bruņojušies», kopā devāmies makšķerēt un lieliski sapratāmies, it īpaši tad, ja norāvās kāda pamatīga zivs – tad tika likti lietā visiem zināmie internacionālie izteicieni. Tomēr ievēroju, ka Latvijā ļaudis bieži vien tiek dalīti pēc nacionalitātes. Piemēram, ja poliklīnikā pacientam pajautāju, vai vizītē pie manis gaida vēl kāds, tad atbilde skanēja apmēram šādi: «Divas krievietes, vecāka latviete un viens ebrejs.» Arhangeļskā, kur arī dzīvo dažādu nāciju pārstāvji, it īpaši lietuvieši, kas tikuši izsūtīti, nekad nedzirdēju neko līdzīgu.
Ar ko nodarbojaties, kad neārstējat cilvēkus?
Mans lielākais vaļasprieks ir makšķerēšana. Pilnīgi pievienojos teicienam: «Tās dienas, kas pavadītas makšķerējot, Dievs neskaita.» Diemžēl pēdējā laikā pietrūkst laika, ko pavadīt pie upes vai ezera, tāpēc labprāt parunājos ar pacientiem un dēlu, kam makšķerēšana ir pie sirds. Labprāt eju sēņot; man vispār patīk daba. Tāpēc pagājušajā gadā iegādājos mājiņu nevis pilsētā, bet gan Miltiņos – vairāk gaisa apkārt. No ārsta algas grūti izdzīvot, tāpēc esmu audzējis gan puķes, gan kāpostus un braucis tos tirgot. Tagad sieva iestādījusi zemeņu plantāciju.
Nu jau daudzus gadus esat Viktora ārsts. Kurš kuru atrada?
Viktors bija savainojis elkoni un sameklēja mani. Mums izveidojās ļoti labs kontakts, viņš pilnībā uzticējās, tiku pieņemts darbā olimpiskajā vienībā. Jāatzīst, ka arī olimpiskajai vienībai bija svarīgi, ka esmu adatu terapeits, jo ar adatu terapijas metodēm veiksmīgi var ārstēt dažādas traumas un locītavu vainas. Tāpat iespējams izmainīt hormonu līmeni, kam citos apstākļos tiek izmantots dopings. Bieži iznāk noņemt sāpes, un daru to ar prieku. Gadās, ka cilvēki paši netic savām izjūtām, – pirms mirkļa šausmīgi sāpēja zobs, bet nu to vispār nejūt. Ar adatām var apturēt asiņošanu un atvieglot migrēnu. Ķīnā populāras ir operācijas ar adatu anestēziju – gada laikā tādas tiek veiktas apmēram diviem miljoniem cilvēku.
Jūs esat ļoti noslogots, tomēr atrodat laiku pavisam parastiem pacientiem. Kāpēc jums tas ir vajadzīgs?
Gandrīz katru rītu dažas stundas veltu cilvēkiem, kam radušās veselības problēmas. Tas ir mans hobijs, jo samaksa par seansu ir vairāk simboliska. Iepazīstoties var uzzināt daudz ko jaunu, tā ir arī laba prakse. Pacienti man ir ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Ļoti daudz to ir Polijā, kur bieži iznāk uzturēties treniņnometnēs. Saviem ilggadējajiem pacientiem esmu izdomājis nosaukumu – adatumāni. Ja vienreiz izdevies kādam palīdzēt, cilvēks vienmēr atgriežas, ja kas atkal atgadījies. Tomēr šis darbs nav viegls, tas atņem ļoti daudz enerģijas, un, ja netiek ievērota piesardzība, pašam pietrūkst spēka.
Aleksandrs Matjuņins
Adatu terapeits.
Dzimis 1952. gada 8. augustā Arhangeļskas apgabalā.
Izglītība – 1975. gadā absolvējis Arhangeļskas Medicīnas institūtu.
Papildizglītība – 1988. gadā mācības Kazaņas Universitātes Akupunktūras katedrā, 1995. gadā pie Korejas profesora Pak Že Vu apgūtas su džok terapijas metodes.
