Aija Tiltiņa ir košu un piesātinātu dzīves krāsu īpašniece. Viņu nevar nosaukt par «ierindas» cilvēku.
Aija Tiltiņa ir košu un piesātinātu dzīves krāsu īpašniece. Viņu nevar nosaukt par “ierindas” cilvēku. Tāpēc arī intervijai jābūt ne gluži ikdienišķai. Neliela fotosesija vētrainā slapjdraņķa sestdienas pēcpusdienā, kad galva ir pilna ar iespaidiem, domām, cilvēkiem, emocijām. Kā jau avantūras mīlošs cilvēks, Aija tam piekrita.
Pašlaik viņa savu dzīvi saista vienīgi ar skatuvi. Aijā ir nemiera un trauksmainības gars. Iespējams, ka meitenes nākotne varētu būt saistīta ar horeogrāfiju vai aktiermeistarību.
Paralēli lielajiem mērķiem ir mazas iegribas, vēlmes un sapnīši – fotografēšana, dziedāšana, ģitāra, lēciens no Lorupes tilta, gari mati… Tās ir tikai dažas nodarbošanās, ko viņa gribētu savā dzīvē.
Jocīgi – Aijai nepatīk vasaras brīvlaiks: “Karstums, smacīgi. Dažreiz nav ko darīt, tad galvā nāk stulbas domas. Ātrāk gribas uz skolu un būt nodarbinātai. Nepatīk bezdarbība. Skaists gadalaiks ir rudens, arī ziema, kad viss ir balts. Tad pilnīgi acis krīt no skaistuma.”
Ieraudzīt pasauli citādi Aijai palīdzēja organizācija IMKA. Saskarē ar “imkiešiem” strauji mainījusies dzīves uztvere. Agrāk viņa “tusējusies” kā daudzi mūsdienu jaunieši. Taču pagājušās vasaras sākumā iesaistījās laivu braucienā pa Misu un Lielupi ar mērķi attīrīt upes no atkritumiem. “Es saskatīju dabas skaistumu, pārliecinājos, ka ir jaunieši ar citām vērtībām. Viņi prot dzīvot skaisti un to iemācīja arī man. Pamostoties dzirdēju putnus, jutu dzidru aukstu gaisu. Beidzot varēju ieelpot ko labu, nevis naftu. Esmu atbrīvojusies. Tagad vairs neuztraucos, ko sveši cilvēki par mani domā – viņi mani nepazīst. Man nepatīk aizspriedumaini cilvēki, viņi nav interesanti. Ja pasaka: “Tu neesi normāls”, tas ir kompliments. “Normālie” ir garlaicīgi. Trakuļi – uz tiem balstās pasaule. Apbrīnojami, cik vienaldzīgi cilvēki ir pret Latvijas dabu. Gribu saukt: “Attopieties taču!” Jaunieši vienkārši sēž parkā un dzer alu. Skan banāli, bet es tiešām dienas cenšos piepildīt. Piedzīvojumi, adrenalīns, lietas, ko pēc tam atcerēties ar sajūsmu. Ne jau visām dienām tādām jābūt, vajag arī mieru. Galvenais nenotrallināt visu laiku draugos.lv, labāk izlasīt grāmatu, pamācīties, izstaigāt meža takas.”
Aija ir komunikabla, viņai patīk būt starp un ar cilvēkiem: “Izjūtu viņus – zinu, ko un kā ar katru runāt. Arī gandrīz ar visiem skolotājiem varu jokot un smieties. Taču ir daži cilvēki, kuru klātbūtnē jūtos kā blondīne. Viņi man liek justies stulbi, un tas nav patīkami.”
Ar šo emocionālo, tiešo un vienmēr smaidošo meiteni ir ļoti viegli runāt. Neviļus gribas smieties kopā ar viņu. Un to novērtē arī viņas draugi: “Dažreiz ir bail no tā, cik daudz man ir draugu. Es viņiem visiem uzticos un atklājos. Bail, ka es kādam izstāstīšu pārāk daudz. Lielākoties starp draugiem ir meitenes, bet gribētos, lai vairāk būtu arī puišu – viņu domāšana atšķiras. Vislabāko draudzeni gan ne pret ko nemainītu, tā ir mana mamma. Ar viņu varu runāt par visu, turklāt no viņas neko nav iespējams noslēpt. Mamma visu jūt un zina. Manā ģimenē laikam ir ideālas attiecības. Ar brāli vispār nav iespējams sastrīdēties.”
Intervija beidzās, bet palika fotogrāfijas. Tās lielākoties izdevās nevis daiļas, bet drīzāk komiskas, ar īpatnējām grimasēm un lietām apkārt. Pat apgriežot kājām gaisā fotoaparāta objektīvu, uz filmiņas paliek krāsas, emocijas, ar kurām katra bilde top īpaša un piepildīta. Un tas nav tikai tukšs kadrs.
