Bija viena no tām saulainajām un siltajām pavasara dienām, kad liekas, ka sēdēšana mājās uzskatāma teju par noziegumu. Turklāt tā nebija darbadiena, un tas savukārt ļāva brīvi izvēlēties savam prātam tīkamu nodarbi.
Bija viena no tām saulainajām un siltajām pavasara dienām, kad liekas, ka sēdēšana mājās uzskatāma teju par noziegumu. Turklāt tā nebija darbadiena, un tas savukārt ļāva brīvi izvēlēties savam prātam tīkamu nodarbi. Aizbraukt uz jūrmalu likās labākais, ko tik jaukā dienā vispār var darīt. Protams, tā bija domājis ne viens vien, un cilvēku jūras krastā netrūka. Lēnā garā pastaigājās pārīši, saules siltumu baudīja gan gados vecāki, gan jauni cilvēki… Visvairāk līksmojās bērneļi, kas beidzot varēja brīvi izskraidīties, nebaidoties no mammas uzsauciena, ka jāuzmanās no garāmbraucošajām mašīnām.
Saulīte spīdēja, putniņi čivināja, jūra šalkoja. Idilli pārtrauca strauji tuvojošās mašīnas rūkoņa. Kāds atkal bija iedomājies, ka ir pārāks par citiem. «Golfiņš» gar pašu jūras krastu ātri aizšāvās garām tantēm, onkuļiem, jauniešiem, bērniem un suņukiem. Varbūt jaukā laika, varbūt no ikdienas trokšņa tik atšķirīgā klusuma un miera dēļ cilvēki neizpratnē mazliet apstulbuši noraudzījās pakaļ aizbraucošajai mašīnai. Neviens neko neteica, nelamājās un neskrēja pakaļ, tomēr jaukā pavasarīgā jutoņa kaut kur bija pačibējusi, bet jūrmalas smiltīs rotājās auto atstātās pēdas.
Pēc kāda laika braucēji tuvojās atkal. Varbūt daudzo atpūtnieku domu spēks lika noslāpt viņu mašīnai, bet tieši tā notika. Kā jūs domājat, kāpēc viņi (trīs cilvēki) tādā ātrumā brauca pa liedagu? Atbilde bija mazliet mulsinoša – lai lasītu gliemežvākus. Viņi esot mežniecībā atļauju dabūjuši (protams, uz papīra uzrakstīta tā nebija) un drīkstot te braukt. Tikai viena doma visu laiku nedeva mieru – tiem gan bija jābūt ļoti LIELIEM gliemežvākiem, lai, tādā ātrumā traucoties gar krastu, tos pamanītu. Turklāt, kāpēc gan tik skaistā dienā neatstāt mašīnu pie kāpām un tāpat, kājām ejot, nepameklēt gliemežvākus, jo diez vai nelielajā «golfiņā» tonnu saliktu. Un vai to maz drīkst?
Jaukā diena tuvojās vakaram arī Jelgavā. Pilsētas dzīve ritēja savu gaitu – cilvēki staigāja, mašīnas brauca. Kāds atkal bija iedomājies, ka ir pārāks par citiem. Pie Sudrabu Edžus un Akadēmijas ielas krustojuma pēkšņi uz vienvirziena ielas pretējā virzienā izbrauca policijas mašīna. Bez ieslēgtām bākugunīm, bez kaucošām sirēnām, bez steigas līgani devās pretim citiem braucošajiem, kas apjukuši grieza malā savus auto.
Dienas ritēja savu gaitu. Kāds atkal bija iedomājies, ka ir pārāks par citiem…
