1991. gada janvāra barikādes bija laiks, kad baltiešus apbrīnoja, šķiet, visā civilizētā pasaulē. Tajās diennaktīs pārdzīvoto cilvēki labprāt atceras arī tagad.
1991. gada janvāra barikādes bija laiks, kad baltiešus apbrīnoja, šķiet, visā civilizētā pasaulē. Tajās diennaktīs pārdzīvoto cilvēki labprāt atceras arī tagad. Šoreiz par ražošanas apvienības «Lauktehnika» darbinieku piedzīvojumiem tajos vēsturiskajos notikumos.
13. janvāra vakars pēc Lietuvas traģiskajiem notikumiem un Tautas frontes lielā protesta mītiņa pienāca ar saspringtu neziņu. Nebija izslēgts, ka kuru katru brīdi pie svarīgākajiem valsts objektiem tiks desantētas padomju specvienības un, līdzīgi kā Viļņas televīzijas torni, tās ieņems mūsu Saeimu, valdības namu, svarīgākos komunikāciju mezglus… Te piepeši uz Daugavas tilta parādījās savādas ugunis. «Vai tiešām tanku kolonna?» pirmajā mirklī māca šaubas. Taču, nē, – tur nāca mūsu smagās automašīnas, traktori. Tauta bija atsaukusies aicinājumam aizstāvēt valsti, un sākās varenais, neaizmirstamais barikāžu laiks.
Pozīcijas ieņem autorota
Savos autobusos uz Tautas frontes mītiņu bija devušies arī toreizējās Jelgavas ražošanas apvienības «Lauktehnika» darbinieki. Uzņēmuma pārvaldnieks Jāzeps Kivlenieks atceras: «Turpat mītiņa laikā pieņēmām lēmumu, ka nekavējoties pa rāciju ir jādod rīkojums uz Rīgu sūtīt mūsu autorotu – šoferus, kurus jebkurā laikā varēja mobilizēt ar vairākkārt izmēģinātu trauksmes apziņošanas shēmu un kuru pārziņā bija īpaši labā kārtībā uzturētās smagās automašīnas. Jāpiebilst, ka padomju laikā pastāvēja slepena politika, ka ne tikai bruņotie spēki, bet arī daudzi civilie uzņēmumi būtībā skaitījās militāras vienības. Atceļā no mītiņa mēs satikām pirmās divpadsmit automašīnas KamAZ, kas jau bija izbraukušas uz barikādēm.»
Līdz nākamajai dienai ap septiņdesmit Jelgavas «Lauktehnikas» smago automašīnu ieņēma aizsardzības pozīcijas pie valdības nama, telegrāfa ēkas un Zaķusalā. Lai gan var lēst, ka Rīgā tolaik bija sabraucis vismaz piecsimt, varbūt pat tūkstotis smagās tehnikas vienību, «Lauktehnikas» ieguldījums barikāžu izveidē bija jūtams. Vieni dežurējošie šoferi tika nomainīti ar citiem. Lai gan, kā atceras mehāniķis Haralds Hibšmanis un šoferis Andrejs Skuja, daži vīri paši pēc savas gribas neesot mainījušies vairākas diennaktis un autobusā, kas jelgavniekus veda uz barikādēm, visiem gribētājiem vietas neesot pieticis.
Kad valdības namā pacienā ar tēju
«Bailes nejuta, jo visi mēs tolaik bijām kā viena liela ģimene. Tā bija laba izjūta. Mums blakus bija šoferi no Madonas, Valkas, pļāpājām par darbiem. Vienu dienu aizgājām uz valdības māju, kur agrākais «Lauktehnikas» autosaimniecības priekšnieks, tolaik Godmaņa padomnieks Juris Vārpiņš mūs pacienāja ar tēju un cepumiem. Ar uzturu no Jelgavas apgādāja pašu ēdnīca. Rīgas Tabakas fabrika bija ziedojusi cigaretes, un tās turpat pie barikādēm, neiesaiņotas paciņās, varēja ņemt, cik vēlas. Rīdzinieki nesa maizītes, kāda krievu mammiņa pat piedāvāja degvīnu. Vienīgi tie, kuri gāja garām uz interfrontes mītiņu «Daugavas» stadionā, izteica pa dzēlīgai piezīmei. Bet mēs viņus nenosodījām, saucām uzēst – visiem būtu pieticis,» piebilda Haralds Hibšmanis.
«Riska izjūta bija. Ja barikādēm nāktu virsū armija, tur paliktu asiņu jūra. Tu vari diviem zaldātiem sadot pa purnu, bet trešais tevi nošaus. Nezinu, vai visi toreiz to apzinājās. Es kā arodbiedrības priekšnieks atbildēju par šoferu maiņām un barikāžu dalībnieku apgādi ar pārtiku. Mēs tolaik izlaidām sienas avīzi, un nelaiķis Modris Klēbahs, kuram bija uzticēta videokamera (tolaik traktora vērtībā!!) filmēja šos notikumus. Jau tolaik sapratām, ka liecībām par šo laiku ir jāpaliek,» saka Alberts Suveizda, kas Jelgavas vēsturē iegājis kā izcils cīņas sportists.
«Lauktehnikas» Tautas frontes nodaļas vadītājs bija vēlākais zemessargu komandieris Ildefons Jasens. Viņa secinājums par barikāžu laiku ir šāds: «Vajadzēja daudz cilvēciskas drosmes. Vēl darbojās VDK, turpat līdzās bija padomju armija, un, kaut tēvs man bija devis pārliecību, ka visas impērijas sabrūk, nevarēja īsti zināt, ka tas notiks tieši tolaik. 1992. gadā biju zemessargu mācībās Vidzemē. Tad netālu no Valmieras Kaugurmuižā mums parādīja pamestu PSRS armijas daļu, kur bija sākts ierīkot ieslodzījuma nometni acīmredzot tiem, ar kuriem impēristi plānoja izrēķināties.»
Nākamnedēļ pilsētas Domē atkal tiks pasniegtas barikāžu piemiņas medaļas. No vienas puses, tas ir neaptverams pasākums. Neesmu lasījis vēsturnieku zinātniskas aplēses, bet skaidrs, ka diez vai barikāžu dalībnieku bija mazāk nekā lielās masas atmodas sākuma mītiņos Rīgā Daugavmalā. Un tur sanāca apmēram pusmiljons. Domājot par Jelgavas pilsētas un rajona cilvēku dalību šajā varenajā tautas kustībā, man ir pārliecība, ka mēs varam būt lepni.
Gaitis Grūtups, barikāžu dalībnieks
