Šodien ANO starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla priekšā stāsies pēdējā Eiropas autoritārā režīma vadonis Slobodans Miloševičs.
Šodien ANO starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla priekšā stāsies pēdējā Eiropas autoritārā režīma vadonis Slobodans Miloševičs, kas tiek apsūdzēts ne tikai Kosovas albāņu deportācijās un kara konvenciju pārkāpšanā, bet arī šausmīgākajā noziegumā – civilo iedzīvotāju slepkavībās, kas 90. gados ar viņa akceptu sistemātiski tika veiktas pret citām etniskajām grupām.
Ko nozīmē spriest taisnīgu tiesu cilvēkam, uz kura sirdsapziņas ir neskaitāmas cilvēku dzīvības? Un vai vispār ir iespējama atbildība par to, ko Viduseiropā dzīvojošajām tautām (Kosovas albāņiem, bosniešiem u.c.) nodarījis Miloševiča režīms? Rietumnieciskā domāšana teic, ka atbildība ir jāuzņemas galvenajiem šā režīma «stutētājiem», bet vispirms līderim Miloševičam. Un šādā izpratnē spriest taisnīgu tiesu tādam, kas nav ļāvis dzīvot nevainīgiem cilvēkiem, nozīmē definēt pavisam konkrētu un skaidru atbildību, kāda serbu diktatoram būs jāuzņemas. Maksimālais sods, ko ANO tribunāls Miloševičam var piespriest, ir mūža ieslodzījums. Jādomā, ka no morālā (jābūtības) viedokļa šāds sods ir visbriesmīgākais – dzīvot dienu un nakti ieslodzījumā, pakāpeniski apzinoties paša iniciēto darbību postošās sekas.
Miloševičs, sapņa par militāri vareno Lielserbiju autors, ir jāsoda starptautiski viena vienīga iemesla dēļ, tas ir, atbildība. Pirmkārt, varmācīgā nāvē bojā gājušo priekšā, otrkārt, savas tautas priekšā un, treškārt, demokrātiskās pasaules daļas, kur cilvēka vērtība ir augstākajā cieņā, priekšā. Un tieši starptautiskajā līmenī ir iespējams visobjektīvāk izlemt šo atbildības saturu. To, ka šādu atbildību neatzīs valstis, kurās ir acīmredzams demokrātijas deficīts, pierāda Krievijas «sprēgāšana», uzskatot, ka Miloševiča izdošana destabilizēs situāciju valstī un faktiski nozīmējot Dienvidslāvijas kā federācijas nāvi. Krievija, kas jūt, ka zaudē pēdējās iespējas saglabāt ietekmes pozīcijas Viduseiropā, nolēmusi Miloševiča atbildību par konkrētiem noziegumiem un necilvēcībām devalvēt, to politizējot. Tāds laikam ir Krievijas «īpašais ceļš»- pragmatiski iebilst pret rietumu taisnīguma standartiem.
Uz Miloševiča izdošanu nevar skatīties vienkārši. Tiek prognozēts, ka šī izdošana veicinās investīciju ieplūšanu Dienvidslāvijā vairāk nekā miljarda ASV dolāru apmērā. Tā nu iznāk – no sākuma Rietumvalstis cīnās pret Dienvidslāviju, lai novērstu asinspirti Kosovā, radot tai 4,5 miljardus dolāru (pēc neoficiālām aplēsēm) zaudējumus, bet pēc tam, lai tos dzēstu, pieprasa izdot Miloševiču Hāgas tribunālam. Tomēr šāds absurds, tika darīts ne tikai politisku apsvērumu dēļ (dabūt Rietumvalstu pusē Eiropas «pulvermucu» Dienvidslāviju), bet arī demokrātijas vārdā. Var pat teikt, ka Dienvidslāvijas demokrātija tiek celta uz zināma absurda bāzes, jo, merkantilu apsvērumu vadītai, tai jāizdod vēl pirms 2000. gada oktobra harismātisks politiskais līderis, kam joprojām Serbijā ir pietiekami daudz atbalstītāju. Absurds ir arī serbu nacionālisma pakļaušana Rietumu prasībām. Taču tāda ir demokrātiskā režīma prasība – atvērtība, līdzsvarotība starp sistēmas iekšējām un ārējām prasībām un galu galā saprātīgums, kurā nacionālisma nozīme nav tik izteikta.
Iespējams, ka Miloševiča izdošana starptautiskajai tiesāšanai Dienvidslāvijā izraisīs politisko krīzi, ko parāda augstāko valsts amatpersonu neapmierinātība ar it kā antikonstitucionālo izdošanu (ir atkāpies premjerministrs Zorans Žižičs, un par to domā arī prezidents Vojislavs Koštunica). Tomēr gan Dienvidslāvijas, precīzāk, Serbijas, iedzīvotāji, gan starptautiskā sabiedrība skaidri apzinās, ka Miloševiča izdošanai bija ne tikai merkantils pamats, bet arī vēlme būt demokrātiskai valstij. Vēlmes otrais posms – Miloševiča izdošana (ja par pirmo uzskata pagājušā gada oktobrī notikušās demonstrācijas Belgradā, kad tika gāzts Miloševiča režīms) – ir realizēts. Jāiet tālāk.
