Bezdarba līmenis Latvijā gada laikā samazinājies no 9,1% līdz 7,8%, par 16 214 cilvēkiem mazāks kļuvis uzskaitīto bezdarbnieku skaits.
Bezdarba līmenis Latvijā gada laikā samazinājies no 9,1% līdz 7,8%, par 16 214 cilvēkiem
mazāks kļuvis uzskaitīto bezdarbnieku skaits.
Valstī izveidotas 1504 jaunas darba vietas. 2000. gadā pēc mācību beigšanas darbā iekārtojušies 66,3% bezdarbnieku. Par 13 713 cilvēkiem sarucis 15 līdz 25 gadu vecu jauniešu skaits Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē. Bezdarbs gājis mazumā gandrīz visos rajonos, taču joprojām tas ir visaugstākais Latgalē. Vismazāk bezdarbnieku ir Rīgā (3,7%).
Šādas ziņas tika sniegtas informatīvajā dienā «Latvijas darba tirgus šodien un rīt», ko Nodarbinātības valsts dienests (NVD) bija sarīkojis, atzīmējot savas darbības 10. gadadienu.
Kā jau drusciņ svētkos, tika drusciņ pašiem sev uzsists pa plecu. Ja ievēro, ka likumus pieņem citi, bet NVD tikai tos izpilda, savas kompetences ietvaros tas guvis tiešām vērā ņemamus rezultātus: strādāts ir cītīgi, lai gan vējdzirnavas joprojām griežas. Bezdarbs valstī ir slogs, kura nesējiem ir pilnīgi vienalga, kas ko izdarījis, kāds ir procentu kāpums vai kritums, – kamēr viņiem nebūs darba, iztikas avota, viņiem, saprotams, šai valstī viss būs slikts. Lielā mērā šāda attieksme ir pamatota.
Daudzu nelaimju cēlonis ir finansu trūkums. Izpratnes trūkums. Un – attieksme. Esot starp divām sabiedriski politiskajām un ekonomiskajām formācijām, Latvijai vēl nav izdevies atbrīvot vienu kāju no sociālisma pinekļiem, otra vēl nejūt drošu atspērienu tirgus ekonomikas vidē. Mūsu valstī bezdarbs ir šīs situācijas precīzs spogulis. Tas rāda to, ka tūkstošiem cilvēku nav darba, bet tajā pašā laikā ir ļoti daudz brīvu darba vietu: 2000. gadā bija 60 000 vakanču, turklāt brīvo darba vietu skaits ar katru gadu palielinās. Grūti šo skaitli pieņemt, lai gan darba devēji vai ik dienas piedzīvo paradoksu: izmisīgi trūkst darbinieku. Labu, kvalificētu un strādīgu. Disciplinētu. Nedzērāju.
Par naudu. NVD tiešām ir ļoti aktivizējis un lielā mērā sakārtojis savu darbu, desmit gados no bezdarbnieku reģistrētāja un pabalstu izsniedzēja kļūdams par bezdarbnieku palīgu, organizējot apmācības, sniedzot konsultācijas, sadarbojoties ar pašvaldībām algoto pagaidu sabiedrisko darbu organizēšanā, iesaistoties dažādos projektos. Taču nevar gribēt braukt ar mersedesu, ja naudas iznāk knapi vecam opelītim. Zūdoties par bezdarbnieku pabalstiem, mēdz runāt par viņu stāvokli Rietumos: dod, Dievs, mums tādas algas, kādi tur ir pabalsti. Taču Latvijā bezdarba mazināšanas aktīviem pasākumiem tik vien atvēlēti kā 6 miljoni latu gadā, bet pasīvajiem – 27 miljoni. Salīdzināsim ar Vāciju: tur bezdarba problēmu risināšanai atvēlēti 6% no gada budžeta – 102 miljardi vācu marku. Tomēr, lai cik lielas summas tiktu paredzētas, tāpat kā šaujot ar plinti, plecā dabū atsitienu: pasīvie pasākumi bezdarba mazināšanai faktiski bezdarbu atbalsta. Tā ir «zivju» izdalīšana tā vietā, lai reiz iedotu makšķeri un iemācītu zvejot.
Informācijas dienā savu redzējumu uz bezdarba problēmu valstī pauda arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte. Viņa tikko atgriezusies «no Eiropas», no kādas nabadzības novēršanai veltītas konferences, kur par situāciju savās valstīs žēlojās Francijas, Īrijas, Čehijas un citurienes pārstāvji.
«Jums nebūs grūti iedomāties, kā es jutos, uz šo valstu fona minot datus par situāciju Latvijā. Kad stāstīju, piemēram, par to, ka veselības aprūpes sistēmas uzturēšanai pie mums arvien vairāk tiek kāpināta medicīnas pakalpojumu maksa, īru delegācijas pārstāvis neizpratnē iesaucās, kā gan mūsu sabiedrība to paciešot,» sacīja R.Karnīte.
Īsā ekspresintervijā ar Ekonomikas institūta direktori vēlējos dzirdēt viņas domas par bezdarba situāciju Jelgavā un Zemgales laukos, par Jelgavas attīstības iespējām.
«Nedomāju, ka Jelgavai nebūtu attīstības izredžu. Pilsēta atrodas tuvu Rīgai, ostām. Tomēr, manuprāt, pats svarīgākais, ka tā ir zinātnes pilsēta ar ļoti augstu intelektuālo potenciālu. Agrākos laikos attīstītajai mašīnbūvei, metālietilpīgajai industrijai Jelgavā pašreizējos Latvijas apstākļos neredzu nākotni: tad būtu mērķtiecīgi jārada īpaši priekšnoteikumi. RAF liktenis diemžēl ir zaudēto iespēju paraugs: savulaik tika izvēlēti «nepareizie» investori, «pareizie» aizbaidīti. Ja būtu piesaistīts Rietumu investors, iespējams, algu līmenis būtu zemāks par vēlamo, taču uzņēmumā būtu augstāka darba kultūra un tiktu izgatavota produkcija, ko varētu pārdot Rietumu tirgū. Kā tas, piemēram, ir ar «Škodu» Čehijā: faktiski tur ražotie automobiļi ir vācu «Volkswagen», taču saglabāta uzņēmuma marka, tas dod gan prestižu, gan darba vietas un ienākumus.»
Jelgavu dēvē par Rīgas guļamvagonu. Vai normāli, ka liela daļa cilvēku strādā Rīgā?
«Jā, domāju, ka šī tendence var attīstīties arī turpmāk, jo cilvēki, augot labklājības līmenim, meklē arvien jaunas un labākas iespējas. Tomēr pilsētas pašvaldībai ļoti nopietni un mērķtiecīgi jāstrādā pie darbaspēka izpētes un organizācijas. Pasaulē tiek izmantotas dažādas metodes, tās nevajag izgudrot no jauna, tomēr nedrīkst neko darīt šabloniski. Pats svarīgākais arī Jelgavā ir veicināt jaunu darba devēju parādīšanos, radīt motivāciju uzņēmējdarbības sākšanai: lai veidotos kaut pavisam nelieli uzņēmumi, kuros īpašnieki vismaz sevi un vēl kādus četrus piecus cilvēkus nodarbinātu. Pilsētā, kurā ir sava augstskola, var cilvēkus tam apmācīt. Bet tas jādara mērķtiecīgi, pilsētas Domes attiecīgajām nodaļām «saslēdzoties» ar Lauksaimniecības universitāti, meklējot un rodot ļoti konkrētu mērķi ļoti konkrētai īstenošanai. Piemēram, Jelgavā varētu rasties daudz nelielu uzņēmumu, kas montētu kaut kādus mezglus elektroniskajai aparatūrai, varbūt nodarbotos ar ierīču un aparātu komplektēšanu no citur ražotām detaļām.
Protams, jārēķinās ar to, ka Rīga var arī turpmāk no Jelgavas «pievākt» labākos, spējīgākos kadrus. Bet tas nav slikti, ja viņi turpina dzīvot turpat, ja pilsētai tiek viņu ienākumu nodokļi. Tāpat kā, piemēram, Ventspilī, domāju, arī Jelgavas attīstību ļoti lielā mērā var veicināt tā dēvētais inovāciju centrs: no tā, cik zinoši, pozitīvi tendēti un enerģiski ir šādu centru darbinieki, cik labi viņi sastrādājas ar pārējām institūcijām, ar mācību iestādēm un darba devējiem, atkarīga pilsētas nākotne, iedzīvotāju nodrošinātība ar darbu un labklājība.
Vislielākā bezcerība pašlaik valda laukos. Zemgalē situācija vēl drūmāka tāpēc, ka vērojama tendence veidoties milzīgām saimniecībām, aiz borta atstājot sīkzemniekus un vidējos ražotājus.
«Laukiem vajadzīgs vienkārši laiks. Lauksaimniecība Latvijā atrodas ļoti sarežģītā situācijā, tā ir ļoti nepiemēroti organizēta. Ir jāpalielina mērogi. Tas izdarāms divējādi: izveidojoties ļoti lielām saimniecībām (bet tas tiešām nozīmētu daudzu sīkāku zemnieku izputēšanu, lauku iedzīvotāju vēl krasāku noslāņošanos) vai arī zemniekiem kooperējoties. Kad kooperācija – nevis uzspiesta «no augšas», bet apzināta kā nepieciešamība – sāks veidoties, noteikti sāksies lauksaimniecības attīstība. Jelgavas apkārtnē noteicošā būs tradicionālā laukkopības produkcijas – graudu un cukurbiešu audzēšana, cukura ražošana. Savukārt lopkopībā paredzu nākotni piena ražošanai. Cūkgaļas ražošana Latvijā ir dārga, tā Zemgalē diezin vai attīstīsies ievērojamos mērogos: jebkurā gadījumā šo nozari izkonkurēs citās valstīs ražotie produkti. Tātad Jelgavā kā reģiona centrā jau pārredzamā nākotnē varētu rasties jauni pārtikas pārstrādes uzņēmumi, tomēr pašas nozīmīgākās rezerves un pilsētas attīstības iespējas ir – augstskola. No pašu cilvēku aktivitātēm un viņiem radītajām iespējām tās likt lietā arī atkarīga pilsētas, visa reģiona attīstība.»
Nauda algotiem sabiedriskajiem darbiem
Gads Ls
1930 2 328 842
1932 8 731 112
2001 2 366 049
