«Domāšu pozitīvi,» no rīta, atverot acis, apņemos ievērot profesionālu cilvēka dvēseles pazinēju ieteikumus.
“Domāšu pozitīvi,” no rīta, atverot acis, apņemos ievērot profesionālu cilvēka dvēseles pazinēju ieteikumus. “Lai kas notiktu, centīšos,” kāpjot no gultas, uzmundrinu sevi un cītīgi domāju, kura kāja pirmā skars paklāju.
Lielā kafijas krūze manu pārliecību pavadīt dienu ar labām domām nostiprina. Ikrīta mazajām ķibelēm cenšos nepievērst uzmanību. Iztrūkst poga, aizķeras kāja vai matu šķipsna negulst tā, kā biju iedomājusies? Nieks! Savam atspulgam spogulī dāvāju uzmundrinošu smaidu, kura trūkumu mums, ziemeļnieciski intravertajai tautai, pārmet svešzemnieki.
Apņēmība saglabāt mieru nedaudz sarūk ceļā uz darbu. Pilsētas ielas pēc sala un atkušņa ir liels pārbaudījums autobraucējiem. Nepietiek, ja vari izlavierēt starp saskatāmajiem šķēršļiem. Uzmini nu, ko slēpj milzīgās peļķes, un priecājies, ja šoreiz izdodas tikt cauri sveikā un kādā bedrē neatstāt auto riteni! Tā arī daru. Priecājos un domāju pozitīvi.
Darba diena var sākties. Šorīt īpaši uzmundrinoši sasveicinos ar kolēģiem. Tas viņus padara mazliet uzmanīgus: vai ar mani viss kārtībā? Viss kārtībā! Tiesa, dienas gaitā kārtējo elektrības piegādes pārrāvumu dēļ pazūd radošā pacēlumā uzmeistarotā raksta puse. Cenšos nebēdāt. Galu galā varbūt, vēlreiz uzrakstīts, tas būs lasītājam saistošāks.
Pusdienlaikā nepievēršu uzmanību tam, ka ēstuvē, vienā no retajām man pieņemamajām pilsētā, izvēlētā maltīte tiek pasniegta atdzisusi, un neprātuļoju, kāpēc lielāka rosība ēdināšanas uzņēmumos parasti vērojama mēneša pirmajā pusē. Pozitīvo skatu uz dzīvi un pašcieņu cenšos saglabāt, neskatoties uz savu nu jau ne tik gaišo mēteli, ko apšļakstījis kāds steidzīgs auto, manas kabatas, tostarp, mobilo telefonu, piepildot ar ceļmalas peļķes saturu. “Esmu mierīga, esmu mierīga,” domās atkārtoju, pati sev nedaudz atgādinot meditācijā ieslīgušu budistu. Arī par to taču var pasmaidīt, lai gan par tālruņa reanimēšanu jāšķiras no “piecīša”.
Atgriežoties no darba, cenšos nedomāt par sīkajām nepatikšanām, kas nav pat pieminēšanas vērtas un manu omu gandrīz nespēj ietekmēt. Jaunas izjūtas sola pasta kaste, kuras saturs allaž rada jūtamu robu ģimenes mēneša budžetā. Nekā pārsteidzoša – rēķini par iespēju baudīt savu pajumti, siltumu un cilvēka cieņu saglabājošas “ekstras” ir valstī noteiktās nu jau par desmit latiem paaugstinātās minimālās algas apmērā. Šodien nedomāšu par to, ka daudziem ar šo naudas summu jāpietiek arī citu cilvēcisko vajadzību apmierināšanai. Šodien par to ne.
“Domā pozitīvi!” Šo vārdu jēgu saprotamā valodā vakarā cenšos skaidrot savam nedaudz sašļukušajam pirmklasniekam, mierinot viņu par ne visai izdevušos dienu skolā. “Rīt noteikti viss būs labāk!” saku mums abiem.
Pozitīvo attieksmi pret dzīvi pēdējiem spēkiem saglabāju, ieraugot bērnu apavus mētājamies gaiteņa vidū un netīro trauku kaudzi virtuvē. Jo tūlīt būs mans laiks, kad atvases jau snaudīs savās gultās un es ar smaržīgu piparmētru tējas krūzi rokās varēšu mierīgi ieritināties dīvāna mīļākajā stūrī.
Esmu izturējusi sev uzlikto pārbaudījumu visā saskatīt pozitīvo. Vēl tikai jāuzzina plašsaziņas līdzekļu izceltie dienas jaunumi – raugi, ugunsgrēki, katastrofas, krāpšanas, nelaimīgi cilvēki, kurus, vēlētāju medību sezonu atklājuši, tvarsta mūsu valsts lielie vīri. No vairākiem sižetiem viens pozitīvs. Kultūrā. Izslēdzu televizoru un ar grāmatu izmantoju iespēju pasauli skatīt kaut mazliet gaišāku. Jo rīt es atkal noteikti domāšu pozitīvi.
