Veikts pētījums par nedzirdīgo sieviešu – darba ņēmēju – iespējām iesaistīties darba tirgū Latvijā. Varam uzzināt, ka vairāk nekā 70 procentu šo sieviešu uzskata, ka tieši nedzirdības dēļ viņas nav spējīgas konkurēt ar citām darba meklētājām.
Veikts pētījums par nedzirdīgo sieviešu – darba ņēmēju – iespējām iesaistīties darba tirgū Latvijā. Varam uzzināt, ka vairāk nekā 70 procentu šo sieviešu uzskata, ka tieši nedzirdības dēļ viņas nav spējīgas konkurēt ar citām darba meklētājām.
Tiktāl viss tā kā būtu kārtībā. Draudi slēpjas citur. Ja mūsu nedzirdīgie vīrieši būtu aktīvāki, viņi varētu iesniegt prasību par nedzirdīgu vīriešu diskriminēšanu, jo darba tirgus viņiem ir gandrīz tikpat slēgts, bet nez kāpēc pēta tikai viena dzimuma nedzirdīgo problēmas. Nedzirdībai nav dzimumiedalījuma, un darba tirgū šajā gadījumā iegūst ne sieviete vai vīrietis, bet cilvēks bez funkciju traucējumiem.
Ņemot vērā šo loģiku, dažkārt nākas secināt, ka esam aizrāvušies ar dzimumu dalīšanu un pārdalīšanu vietā un nevietā, lai tikai kaut kā izskatītos progresīvi un iesaistītos aktivitātēs un starptautiskā rosībā, tā piesaistot līdzekļus, kuru mums vienmēr trūkst un trūks joprojām. Kampaņveidība ir vērojama visā domāšanas un darbošanās sistēmā. Varbūt jāsāk domāt, kāpēc vārdu “sieviete” izmanto, lai “projekta ietvaros” iegūtu līdzekļus. Dažreiz liekas, ka no maucības līdz garīgai maucībai ir tikai pussolis.
Turpinot domu par pētījumiem, var pieminēt, ka ar EQUAL iesaistīšanos, piemēram, tiks veikti vēl divi pētījumi par nedzirdīgo multiinvalīžu (apzīmējums ņemts no informācijas avota) iespējām darba tirgū un par nedzirdīgo cittautiešu diskriminācijas draudiem. Palūkosimies uz trim vārdiem – cittautietis, diskriminācija, draudi – un pajautāsim sev, vai tiešām projekts ir trīs tik negatīvu vārdu vērts.
Mēs dzīvojam nepilnīgā sistēmā, un visi invalīdi zināmā mērā ir nedrošības, nabadzības un izolētības apdraudēti. Tomēr, ja pieminam šos trīs mistiski negatīvos vārdus, protams, pētījums ir aktuālāks. It kā tāpat nebūtu pilnīgi skaidrs, kas notiek ar cilvēkiem, kuri mantojuši smagu invaliditāti neatkarīgi no tautības.
Cilvēkiem ar dziļu invaliditāti ir tieši tikpat daudz tiesību kā ķirbim uz komposta kaudzes. Protams, praktiskā, ne teorētiskā nozīmē runājot. Ceru, ka neaizvainoju estētu patētiskumu. Labākajā gadījumā šāds cilvēks ir svarīgs tuviniekiem, bet citā – vienkārši atrodas stacionārā aprūpes iestādē.
Pēdējā laikā ik uz soļa dzird par motivācijas programmām invalīdiem, kur par Eiropas naudu mūsējos iedrošina cīnīties un pašapliecināties. Tomēr, kad tiekam līdz tam, ka pilnīgi visās invaliditātes jomās (redzes, dzirdes, kustību un citās) pašlaik piedāvā motivācijas programmas, rodas jautājums – kur bijām agrāk? Un kur esam tagad? Vai likumdošana ir sakārtota tā, lai darba devējs būtu ieinteresēts invalīdu nodarbinātībā? Ak, jā… Iespējas atkal paveras vai nu projekta ietvaros, vai uz līdzcilvēku individuālas ieinteresētības pamata.
Standartizēti mēs risinām problēmas, standartizēti domājam – “projekta ietvaros” darām visu, kas jādara, lai izskatītos civilizēti un spētu “paņemt naudu”. Ceru, ka saprātīgie sapratīs, ka mans viedoklis nav aizskarošs viņiem – ne darītājiem, ne invalīdiem. Drīzāk tiem, kas virza “sabiedrisko domu”. Bet kas virza?
