Audzinot savas atvasītes un ikdienā dzirdot sevi uzrunājam ar ierastajiem «mamma» un «tētis», nez vai aizdomājamies par šo vārdu nozīmi bērna dzīvē.
Audzinot savas atvasītes un ikdienā dzirdot sevi uzrunājam ar ierastajiem «mamma» un «tētis», nez vai aizdomājamies par šo vārdu nozīmi bērna dzīvē. Pašlaik esot pat stilīgi, ja mazuļi vecākus dēvē vārdos. Taču daba ir iekārtojusi, ka «mamma» ir pirmās zilbes, ko cilvēks iemācās izrunāt. Taču tepat mūsu vidū dzīvo bērni, kuriem dažādu apstākļu dēļ liktenis atņēmis iespēju ik dienu izteikt tik vienkāršo burtu salikumu. Bet tepat mūsu vidū dzīvo arī cilvēki, kas dažiem likteņa apdalītajiem mazuļiem pašaizliedzīgi dāvā šo
iespēju – saukt mammu un tēti. Un tik bieži, cik vien mazā sirds to vēlas…
Mūsu valstī pēdējā laikā daudz runājam par žēlsirdību, par bāreņu problēmām, par bērnunamiem un krustvecākiem; prātojam, kāpēc bērnus vēlas adoptēt svešzemnieki un kāpēc ne mēs paši, kas esam norūpējušies par tautas izmiršanu. Uzzinot par kāda bērnunama nedienām, līdzjūtīgi grozām galvas. Taču, tiklīdz kāds no apkārtējiem uzdrošinās dot bērnam, kas palicis bez vecākiem, iespēju augt ģimenē un justies tai piederīgam, skatāmies uz šiem cilvēkiem ar aizdomām. Kā likums, bērnus adoptē un ņem aizbildniecībā nebūt ne turīgākie mūsu sabiedrības locekļi. Nauda padara cilvēku turīgāku, varenāku, taču nepalielina spēju mīlēt. Arī laimes definīcija katram ir atšķirīga…
Dažādu pārdomu un viedokļu mudināti, viesojāmies Cenu pagastā pie Saveiko ģimenes, kurā ir četri bērni. Trīs no viņiem – pieņemti. Mūsu sarunas laikā mammai klēpī paspēja būt visi trīs…
Bērni paši izvēlējās mūs
Kad Vitas, Terēzes un Aigara dzīvē notika nelaime, kas atņēma abus vecākus, bērni nokļuva Elejas bērnunamā. Vecākajai māsiņai Vitai bija pieci gadi, Terēzei – trīs, bet Aigaram mazliet pāri gadiņam. Varbūt visi trīs būtu uzauguši starp saviem bēdubrāļiem, varbūt tiktu izšķirti adopcijas rezultātā. Ja vien liktenis nebūtu sūtījis Olgu un Valēriju, kas pazina viņu vecākus un sāka apciemot mazos bārenīšus. Sākumā brauca ciemos, ņēma bērnus pie sevis. Sirds visu laiku nemierīgi pukstēja, kad mazie bija jāved atpakaļ. Šķiršanās brīdī arī bērni raudāja. Bija pieķērušies abiem. Olga nevarēja atbildēt, kā tieši tika izlemts bērnus pieņemt savā ģimenē. Izlēma, un viss. Un vai šādas izjūtas ir vārdos aprakstāmas? Noformēja daudzos ar aizbildniecību saistītos papīru kalnus – par materiālo stāvokli, veselību, pagasta izdotu ģimenes raksturojumu utt. Visbeidzot, kad ģimene bija atzīta par visām prasībām atbilstošu, abi jaunākie bārenīši piepulcējās Saveiko ģimenei, kurā jau auga desmitgadīgais Ruslans. «Šie bērni paši izvēlējās mūs un negribēja neko dzirdēt par citiem vecākiem. Kad braucām apciemot Vitu, viņa ļoti raudāja. Uzzinājām, ka par meiteni interesējas kāda ģimene. Sapratām, ka pieļausim nelabojamu kļūdu, ja šķirsim māsu. Tūlīt sākām formēt dokumentus, un pēc gada arī Vita bija pie mums. Nu jau desmit gadu esam kupla ģimene ar savu saimniecību. Pilsētā dzīvo arī divas vecmāmiņas,» stāsta Olga.
Neesmu aizbildne, esmu mamma
Tā nu mūsu valstī noteikts, ka aizbildņiem pienākas lielāka finansiālā palīdzība, bet adopcijas gadījumā par visu pats esi atbildīgs. Tāpēc arī Saveiko ģimene kārtoja aizbildniecību. Nav jau joka lieta uzaudzināt četrus bērnus. Taču Olga uzskata, ka varbūt tā pat ir labāk, jo, kad bērni paaugsies, paši izlems. Varbūt viņi uzskatīs par svarīgu palikt savas dzimtas uzvārdā. Kaut gan jau tagad visi trīs grib arī uzvārdā būt vienoti ar ģimeni.
Kad pirms vairākiem gadiem Valērijs un Olga izlēma uzņemties atbildību par trim bāreņiem, apkārtējo attieksme bija visai pretrunīga. Olga vairs negrib stāstīt par visu pārdzīvoto, un vai maz tas ir vajadzīgs.
«Vissāpīgākais bija dzirdēt, ka esam bērnus pieņēmuši aizbildnībā, lai uz viņu rēķina iedzīvotos. Kā var iedzīvoties, izlemjot savu dzīvi veltīt bērniem? Bija laiks, kad no vienaudžiem cieta visi četri, arī Ruslans. Skaidrs, ka bērni nebija vainīgi. Agresija nāca no viņu vecākiem. Mēs jau ļaunu neturam un ar kaimiņiem tagad sadzīvojam itin labi,» stāsta Olga, slēpdama rūgtumu, kas vēl palicis no pārdzīvotā.
Sākumā dažādu institūciju pārstāvji ģimeni apciemoja itin bieži, viesojās bērnunama vadītāja, skaidrojās ar neapmierinātajiem kaimiņiem. Bet nu jau labu laiku Saveiko netraucēti dzīvo savu daudzbērnu ģimenes dzīvi – ar tās rūpēm, priekiem un nedienām.
Lielā naturālā saimniecība
Agrāk Olga strādāja, taču štatu samazināšana skāra arī viņu un vienīgais iztikas pelnītājs palika ģimenes galva. Tagad jau ir vieglāk, jo Ruslans apvieno mācības Amatu skolā ar darbu. Olga stāsta, ka iztikai pietiekot, taču gadās, protams, ka bērniem jāatsakās no kādas iekārotas lietiņas. Taču viņi to labi saprot un paciešas līdz labākiem laikiem. Galvenais ir nostāties uz kājām un iegūt izglītību. Ģimenei ir paliela saimniecība, ko visi trīs bērni naski nosauca – divas gotiņas, telīte, trīs cūkas, vistas un divas pīles. Jā, un vēl suņi, kas to visu sargā. Šāda dzīvās radības saime prasa lielas rūpes. Tāpēc Olgai mājas solī palīdzēt neatsaka neviens. «Tagad visi runā par bērnu tiesībām, kas, manuprāt, bieži vien ir pārspīlētas un neloģiskas. Kā gan var izaudzināt bērnus par krietniem cilvēkiem, nepieradinot pie darba? Vēlāk sabiedrība sūdzas par nepareizas audzināšanas sekām. Un atkal vainīgi ir vecāki. Vai mūsu sentēvi bērnus audzināja par baltrocīšiem?» vaicā Olga.
Vienā ģimenē, bet katrs savā skolā
Dažādu apstākļu dēļ, kurus Olga ar bērniem nevēlējās atklāt, bet kurus var nojaust, Vita un mazais Aigars mācās Jelgavas skolās, bet Terēze – Teteles pamatskolā. Visi trīs atzīst, ka mācībās iet dažādi. Vita dejo līnijdejas, Terēze – sarīkojumu dejas. Tikai Aigaram gan vēl delverības galvā. Puisis nožēlo, ka nesavācās vietējā basketbola komanda. Tad gan uzspēlētu, jo tās bumbas lietas Aigaram tīri pa prātam, kā jau vīrieša cilvēkam pieklājas.
Mums pietiek, pārējo dod mīlestība
Olga uzskata, ka pasauli satur tieši tas, ko par naudu nevar nopirkt, – mīlestība. «Par mīlestību, rūpēm un pārdzīvojumiem nevar ar naudu samaksāt. Vai uzmanība un mīlestība, ko dod mātes sirds, ir naudā novērtējama? Visādi mums iet, kā jau ģimenē. Ir svētki, ir ikdiena, ir nesaprašanās. Esmu laimīga, jo no saviem bērniem saņemu mīlestību un rūpes. Asaras acīs saskrien, kad bērni piekļaujas klāt un pažēlo. Par kādu naudu te var runāt? Mums pietiek, pārējo dod mīlestība. Bagātība jau nepalielina spēju mīlēt vai tikt mīlētam. Neesmu domājusi, kā būs, kad viņi izaugs. Biežāk gadās, ka vecākus pamet savi bērni, neesmu dzirdējusi, ka pieņemtie. Varbūt viņi uz visām lietām tomēr raugās citādi – citām acīm. Reizēm miesīgie vecāki nevar dot bērnam to, ko var dot pieņemtiem. Tāda nu tā pasaule iekārtota, un tādi ir cilvēki. Man pietiek rūpju tagad un nav laika domāt, kā būs vēlāk. Bērni paši izlems, kā ir pareizi,» spriež Olga. Viņas mērķis ir bērnus izaudzināt par krietniem cilvēkiem, izglītot. Lai tikai skolu labi pabeidz, tad jau cīnīšoties tālāk.
Tiem, kam šķiet, ka cilvēks, ņemot aizbildnībā bērnu, iedzīvojas naudā, varētu ieteikt neprātot un dot iespēju vēl kādam mūsu bārenim katru dienu izteikt tik ļoti vienkāršo, un svarīgo – «mamma»… Bet tad vajag prast mīlēt, rūpēties un uzdrīkstēties…
