Kādai nākotnei pretī šodien soļo Krievija, cik tās solis ir drošs? Tas noteikti būtu interesanti gan mums, gan šīs valsts iedzīvotājiem, bet nozīmīgi visai pārējai pasaulei, jo īpaši tās tuvējiem kaimiņiem.
Kādai nākotnei pretī šodien soļo Krievija, cik tās solis ir drošs? Tas noteikti būtu interesanti gan mums, gan šīs valsts iedzīvotājiem, bet nozīmīgi visai pārējai pasaulei, jo īpaši tās tuvējiem kaimiņiem.
Svētdien Krievijā notika šīs valsts parlamenta – Domes – vēlēšanas. Līdz raksta tapšanas brīdim ziņu aģentūras nevēstīja neko jaunu un negaidītu. Pēc mazliet vairāk nekā 85 procentu balsu saskaitīšanas skaidrs, ka uzvarējusi būs prezidenta Vladimira Putina pārstāvētā partija “Vienotā Krievija”. Provizoriskie balsu skaitīšanas rezultāti liecina, ka tā saņēmusi vismaz 63 procentu vēlētāju simpātijas. Tāpat arī skaidrs, ka šajā valstī noteikto septiņu procentu barjeru pārvarējušas vēl trīs partijas. Komunistiem aptuveni divpadsmit, Vladimira Žirinovska vadītajiem liberāldemokrātiem astoņarpus, bet “Taisnīgajai Krievijai” – astoņi procenti vēlētāju balsu. Pārējie – ieskaitot demokrātiskā spārna partijas un ultranacionāļus –, ticamākais, būs palikuši aiz borta. Tāda ir vēlēšanu aritmētika.
Lūkojoties nākotnē, nebija grūti prognozēt, ka uzvarēs “putinieši”. Jau labu brīdi pirms likumā noteiktā priekšvēlēšanu laika plašsaziņas līdzekļos varēja vērot un lasīt sižetus, kurus citādi kā par (ne)slēpto vēlēšanu aģitāciju grūti nodēvēt. Pēdējās nedēļas Krievijas televīzijas kanāli prezidentu V.Putinu ekspluatēja “uz pilnu klapi”. Līdz šim likās, ko līdzīgu mūsu planētas puslodē atļaujas vien Baltkrievijas mediji. Ikviens Krievijas televīzijas ziņu raidījums sastāvēja no sižetiem par prezidenta braucieniem pa valsti atklājot, inspicējot, tiekoties un norādot. Papildus tika rādīta enerģiska valsts ārlietu politika pasaulē un arvien jaunu ieroču sistēmu izmēģinājumu demonstrējumi. Šādi vēlētājiem skaidri pasakot – lūk, tas ir mūsu enerģiskā un valsts intereses aizstāvošā prezidenta V.Putina un viņa partijas nopelns un rūpes. Cepuri nost – visai pasaulei, ne tikai Latvijai, tika parādīts, ka turpmāk “beigta ēzeļa ausis” vien no Krievijas varēs sagaidīt.
Starp citu, draudzīgā kaimiņvalsts Eiropas Savienības un NATO dalībvalstij Latvijai jau ierādījusi savu ēzeļa ausu porciju. Sestdienas vakarā paredzētā franču kinematogrāfu dokumentālā filma par V.Putina ceļu uz varas virsotnēm Latvijas Televīzijā netika demonstrēta. Tie, kas bija nodomājuši Krievijas prezidentam ne pārāk glaimojošo filmu skatīties, to nesagaidīja, tāpat kā televīzijas brīdinājumu par izmaiņām TV programmā. Vien svētdien un pirmdien no radio varēja uzzināt vairākas dažādu amatpersonu versijas, kāpēc tā noticis. Viens gan nav noliedzams, šajā procesā aktīvi piedalījies Krievijas vēstnieks mūsu valstī.
Domājams, Latvijas sabiedrībai šoreiz būtu jāuzzina vairākas lietas. Pirmkārt, ja filmas nerādīšana nav tehniska kļūme, kā tas tagad tiek skaidrots, jāpublisko, kas, kam un kāpēc šajā sakarā zvanījis. Otrkārt, jātiek skaidrībā ar Krievijas vēstnieka lomu notikumā. Treškārt, ar visnopietnākajām konsekvencēm jānoskaidro Radio un televīzijas padomes jaunā vadītāja Ābrama Kleckina personīgais “devums” šajā jezgā. Ja šis visnotaļ cienījamais kungs jelkādi izdarījis “telefonspiedienu”, panākot Krievijai nepatīkamas filmas aizliegumu demonstrēt, jāizvērtē viņa izpratne par mediju lomu demokrātiskā sabiedrībā. Kas attiecas uz mūsu pašu mājās darāmo, jāveic viss iespējamais, lai patiesība tiktu noskaidrota.
Un ir kāds vēlējums mūsu ārlietu resoram. Kad nākamreiz kāds no Krievijas televīziju kanāliem vēlēsies savus skatītājus izglītot, kā Baltijā un konkrēti Latvijā atdzimst fašisms, lai mūsu ārlietu ministrs un vēstnieks dara visu iespējamo, panākot valsts viedokļa paušanu šajā jautājumā. Kungi un dāmas, gļēvuļus neciena pat nedraugi.
