Jau piecdesmit gadu Artemida Neimane dzīvo Zaļeniekos, taču viņas bērnība, jaunība, dzimta saistās ar Lielupi.
Piedzimu diezgan tālajā 1928. gada augustā Slokā namīpašnieka Pūpoliņa namā, kas atrodas pašā Lielupes krastā. Manas pirmās pastaigas bija gar Lielupi. Pēc pāris gadiem ģimenei, kurā biju vienīgais bērns, vajadzēja pārcelties uz dzīvi Salgales pagasta Kārkliņos. Pēc vectēva nāves vecmamma viena nespēja apsaimniekot nelielo saimniecību. Tā mana dzīve atkal ritēja pie Lielupes. Satiksme uz Jelgavu vasarā bija tikai ar kuģīti «Olga», bet ziemā – ar zirga ragavām. «Olga» bija tvaikonis ar «spārniem» jeb ratiem ar lāpstiņām abos sānos. Kad tvaikonis piebrauca ļoti tuvu krastam, kuģa puisis izmeta laipu, tādu paplatu dēli. Vienīgie steķi bija pie Vimbu kroga, pārējās pieturās iztika bez tiem. Ceļu uz Jelgavu kuģis sāka no Salgales baznīcas apmēram sešos no rīta. Māte ar to brauca katru nedēļu – veda uz tirgu pārdot olas, sviestu, vasarā arī zemenes un avenes. Kārkliņiem bija trīsarpus hektāru, tā saucamā «amatnieku zeme», ko vectēvs, būdams Lielupes laivinieks, nopirka 1890. gadā, kad Lielzaimu saimnieks Eltermanis amatniekiem pārdeva tādu «starpgabalu», kas robežojās ar Mazzaimu saimnieka Uzāra zemi. Tad nu katrs nopirka, cik rocība atļāva.Tvaikonis patika labākVectēvs ar liellaivu no Mežotnes uz leju veda ķieģeļu kravas. Nezinu gan, cik tālu un kā tika atpakaļ pret straumi. Mamma stāstīja, ka no Mežotnes laivu vajadzēja vilkt ar zirgu, jājot gar krastu. Viens vectēva brālis Ģederts bija mūrnieks. Viņš «apmūrējis» Staļģeni un Emburgu, arī Igauņu kapsētas vārti ir viņa darbs. Vectēva māsai Līzei bija 12 bērnu, jaunākais dēls Krišjānis – pazīstamais tēlnieks Kugra. Mātes brālis Jānis Kārkliņš, kas mācījies Ainažu jūrskolā, pirms Pirmā pasaules kara strādāja par kapteini uz «Olgas». Emburgas meitas pat dziesmiņu bija sacerējušas: «Kārkliņš – kociņš – kuģi stūrē,/Gulbīts – putniņš – laipu met,/Un tā ašā kasiere makā skaita rubuļus.» Pēc kara viņš braucis uz lieliem kuģiem. Bijis uz tvaikoņa «Saratov» ar Latvijas Pagaidu valdību. Visu mūžu viņa sauszemes dzīvesvieta bija Liepāja.Pa upi pludināja baļķus un «stenceļus» (sagarumotus baļķus, ko eksportēja uz Angliju un izmantoja eju nostiprināšanai ogļu šahtās). «Olgas» priekšgalā stāvēja kuģa puisis un ar ķeksi atvairīja kokus no kuģa. Pie Garožgala (tur Lielupē ietek Garoza) sākās ragata, kas baļķus novirzīja upes kreisajā pusē. Labā palika brīva kuģošanai. Dažas vasaras starp Jelgavu un Mežotni kursēja ne tikai «Olga», bet arī motorkuģis «Gaigala», kas, šķiet, piederēja Pūcēnu saimniekam. Radās konkurence. «Gaigalu» palaida no rīta agrāk. Mēs ar māti, gaidot «Olgu», slēpāmies upmalas kārklos, lai no «Gaigalas» mūs nepamana. Viņai nepatika motorkuģa rūkoņa un degvielas smaka, turpretī tvaikonis gāja klusi. Kara laikā «Olgai» pienāca «pensijas gadi», jo tad kursēja kuģītis «Dancig». Tas ļoti šūpojās. Kad pasažieri sakāpa uz klāja, šķita, ka kuģis tūliņ apgāzīsies. Tādēļ visiem lika iet kajītēs. Vēlāk kuģu pieturu pārcēla pie Aučiem un uzbēra valni no upes grunts. Neatceros, ka pēc kara kādam kuģītim būtu bijis vārds. Taču vēl 1962. gadā, kad mēs pārcēlāmies uz Zaļeniekiem, tie kursēja. Mana vectēva laivošana beidzās līdz ar Pirmo pasaules karu.Tilti un rūpes par ledus taku Atceros, kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados būvēja Staļģenes tiltu. Atminos arī veco, Pirmajā pasaules karā vācu karaspēka būvēto. Vecajam tiltam kreisajā krastā nobraukšana bija ļoti stāva. Ratos turējām «rungu», kuru likām starp ratu riteņiem, citādi zirgs ratus nenoturētu. Latvijas laikā būvēto tiltu saspridzināja 1944. gada jūlijā. Tolaik Lielupe bija frontes līnija: kreisajā krastā – krievi, labajā – vācieši, bet mēs pa vidu. Šķūņa stūrī sprāga krievu šāviņš, ievainojot radu tantiņu un jaunu bēgļu meiteni. Laime, ka viegli, bet satraukums bija liels. Lai tiktu pāri Lielupei, lejpus tilta drupām uzrīkoja plostu, uz kura varēja arī ar zirga pajūgu.Vēl dažus vārdus par vienu ļoti labu cilvēku. Viņš atgriezās no izsūtījuma, bet savā mājā to nelaida. Tad vīrs labā krasta tilta balstā uztaisīja būdiņu. Vēlāk viņš pārgāja dzīvot Renču mājā pie tilta pašā upes krastā. Vīrs pāri upei ar laivu cēla skolas bērnus. Kad Lielupe aizsala, viņš izveidoja taciņu pa ledu un vienmēr uzraudzīja, lai tā būtu kārtībā. Ja gar krastu parādījās ūdens, lika laipas vai pats veda bērnus pāri ūdenim. Nu jau sen šis vīrs atdusas Igauņu kapsētā – viņa uzvārds bija Strazdiņš.Ledus pagrabā visu vasaruNo bērnības atceros ledus zāģēšanu Staļģenes pienotavai. Vīri strādāja lejpus tilta. Ledu veda uz pienotavas pagrabu, kur to apbēra ar zāģu skaidām. Tā tas glabājās visu vasaru. Pagrabu sauca par brūzi, jo barona laikā tur brūvēts alus vai kas stiprāks. Mums visa dzīve ritēja vairāk Staļģenē nekā Emburgā. Uz Staļģeni vedām pienu nodot, arī mūsu pasts pienāca Staļģenē. Pastnieks katru dienu no Emburgas sūtījumus piegādāja Staļģenē. Ja vajadzēja uz Salgales pagasta valdi, dzirnavām, pie ārsta, braucām uz Emburgu. Tēvs strādāja Staļģenes pienotavā par grāmatvedi, es mācījos Staļģenes sešklasīgajā apvienoto pagastu pamatskolā. Ūdens paņemtieRudeņos liellaivās lādēja cukurbietes, ko veda uz Jelgavas Cukurfabriku. Upes krastā izraka kanālu, lai būtu vieglāka iekraušana.Lielupe – maigā un rāmā, bet savu upuru tiesu paņēma. 1937. vai 1938. gadā pie Aučiem noslīka vīrietis ar zirgu un ragavām. Tumsā braukdams, viņš ielūza āliņģī. Tas bija uz pavasara pusi, kad ledus kļūst trausls. Nelaime notika arī 1957. vai 1958. gada pavasarī. Lejpus tilta tika ielaisti plosti, kas nebija nostiprināti. No Emburgas puses uz Staļģeni vajadzēja pārvest malkas zāģi. Nolēma, ka pārbrauks ar plostu. Turp tika, bet atpakaļceļā plosts atrāvās no nostiprinājuma. Pāri upei pārvilktā tauva ar straumes spēku «noslaucīja» no plosta zirgu, pajūgu un jaunu meiteni. Uz plosta bija arī viens vīrietis, taču viņš izpeldēja. Zirgu ar ratiem izvilka tajā vakarā, bet meiteni neatrada. Tika izsaukti arī ūdenslīdēji. Ūdens bija straujš, pēc plūdiem. Vairākas dienas vīri ar laivām brauca meklēdami, bet nekā. Tad kolhoza darbnīcās nokala āķus, iestiprināja ķēdēs un pie laivām un laida līdz upes gultnei. Noslīkusī virs ūdens pacēlās pie Aučiem, kad bija pagājusi nedēļa. Neatceros gadu, kad lejpus tilta noslīka jauns puisis, kurš ar divriteni pa ledu gribēja šķērsot upi. Pavasarī upe atdeva savu laupījumu. Vēl dzirdēju par notikumu lejpus Mežotnes, kur atradās brasls, kam varēja tikt pāri ar zirgiem. Braucot no stāvā kreisā krasta, zirgs nenoturēja ratus, noskrēja no brasla, un bojā gāja visi braucēji. Astoņdesmitajos gados ar laivu noslīka vīrietis, tas bija pret Vecsvirlauku. Apkopjot kopiņas Igauņu kapsētā, vecmamma rādīja, kur guļ tēvs un meita, kas noslīkuši Lielupē. Septiņdesmitajos gados nomira šīs ģimenes pēdējais loceklis, pēcnācēju nebija. Mūsu daļā zināms dzimtas senmātes Dārtas kaps. Viņa dzimusi 1798. gadā, kad latviešiem uzvārdu vēl nebija. Atceros Lielupes plūdus. Manā jaunībā labajā krastā nebija augstās Garozas – Emburgas šosejas. Lielupes ūdeņi palos saplūda kopā ar Garozītes ūdeņiem. Bet 1947. gada rudenī sasniga biezs sniegs, un janvārī uznāca stiprs atkusnis, upes pārplūda, ledus izgāja. Vēlāk atkal palienes sasala un varēja iet bez ceļa pa ledu. Ļoti lieli plūdi bija 1951. gadā, pārplūda pat tādas vietas, kur ūdens nekad nebija redzēts. Cūciņās govju fermu ūdens ieskāva no visām pusēm. No 1956. līdz 1961. gadam mēs ar vīru tajā strādājām. Pāris nedēļu bijām atgriezti no pasaules. Labi, ka maizi vēl toreiz cepām mājās. Laivā vedām piena kannas līdz «sauszemei» – gandrīz līdz Emburgai. Augsto ceļu uzbēra apmēram līdz 1960. gadam, un tad arī beidzās lielie plūdi. Bija jauki rāmā, klusā vakarā pabraukāt pa uzplūdumu. Skaņa izplatījās tālu. Kā Edvarta Virzas «Straumēnos» – likās, ka kaimiņš tepat aiz muguras ierunājas.Tagad man saskare ar Lielupi ir, tikai braucot uz Igauņu kapsētu. Ar skumjām lūkojos, kā upe aizaug, kļūst šaurāka.
