Brunavs: «No 327 miljoniem latu 80 procentiem būtu jāatgriežas uz ceļiem. Tikai likumam klāt ir piebildīte – ja budžeta likums nenosaka citādi…»
ANDREJS VAIVARSJau nākamgad var izveidoties situācija, kad vietējais finansējums Latvijas autoceļu uzturēšanai ir pārāk niecīgs, bet Eiropas fondu līdzekļi vēl nav pieejami. Tiek lēsts, ka ES fondu plānošana 2014. – 2020. gada periodam beigsies ne ātrāk kā šā gada vidū, un tas nozīmē tikai to, ka 2014. gadam paredzētos ES līdzekļus varēs sākt izmantot ne ātrāk kā 2015. gadā. Kā problēmas risinājumu ceļu būvnieki izteikuši aicinājumu Satiksmes ministrijai 2014. gadā nodrošināt ceļu būvei un atjaunošanai vismaz 60 procentu no finansējuma, ko veido ceļu lietotāju maksājumi un kas paredzēts arī likumdošanā, tālākā perspektīvā paredzot arī visu 100 procentu atvēlēšanu nozarei. Tiek uzsvērts, ka ceļu nozarei nav pieņemams Satiksmes ministrijas pašreiz piedāvātais risinājums 2014. gadā atvēlēt ceļiem 20 procentu no to lietotāju maksājumiem, ar katru gadu palielinot šo skaitli par 10 procentiem, līdz 2020. gadā tas būs sasniedzis 80 procentu. Apmēram 66 procenti no Latvijas valsts ceļiem ap 20 gadu nav redzējuši sakarīgu remontu, neslēpj organizācijas «Latvijas ceļu būvnieks» izpilddirektors Zigmārs Brunavs.- Kā jūs raksturotu reālo situāciju, kāda pašreiz ir uz Latvijas ceļiem?Katrs to izjūt uz savas automašīnas ritošās daļas un varbūt arī vēl tuvāk dibenam. Rēķinot matemātiski un runājot par visu ceļu tīklu Latvijā, jāatzīst, ka ap 66 procentiem no Latvijas valsts ceļu tīkla ap 20 gadu nav redzējuši sakarīgu remontu vai sakopšanu. Proti, runa ir par ceļiem, kur jau sen vajadzēja būt kārtīgam remontam, bet tā nav. Situācija ir bēdīga! Rēķinot naudas izteiksmē, tas jau ir iespaidīgs skaitlis, un ir skaidrs, ka tik lielu summu, kāda ir nepieciešama, mēs nevaram dabūt ne no Eiropas, ne arī pašu spēkiem – 4,6 miljardi latu. Tāda nu ir reālā situācija.- Cik daudz ceļu katru gadu Latvijā iet bojā?Laikā, kad tika izstrādāts Nacionālās attīstības plāns (NAP), «Latvijas valsts ceļi» informēja, ka, saskaitot galvenos, reģionālos un vietējos autoceļus, jālabo daudzi tūkstoši kilometru, bet realitātē NAP tuvākajos gados paredzēts sakārtot krietni vien mazāku apjomu. Tādējādi ir skaidrs, ka NAP šis jautājums netiek uzskatīts par prioritāti, jo tiek plānots sakārtot vien vidēji 314 kilometru ceļu gadā.- Ceļu nozares pārstāvji ir tikušies gan ar premjerministru Valdi Dombrovski, gan Satiksmes ministrijas pārstāvjiem. Kāda ir situācija saistībā ar valsts finansējumu ceļu vajadzībām?Situācija ir ļoti neskaidra. Autotransporta lietotāji nodokļos par automašīnas ekspluatāciju un degvielas akcīzes veidā 2012. gadā valsts budžetā samaksāja 327 miljonus latu. No šiem 327 miljoniem atbilstoši Autoceļu likumam 80 procentiem būtu jāatgriežas uz ceļiem, to uzturēšanai un remontēšanai. Jāteic gan, ka attiecīgajam likuma punktam klāt ir piebildīte – ja budžeta likums nenosaka citādi… Veidojot budžeta likumu, parasti visi brēc, ka viņiem naudas trūkst, ka vajag skolotājiem un vēl visam kam. Valdība sadzird šo sabiedrības balsi un atļaujas pārdalīt ceļiem pienākošos miljonus par labu citiem. Savukārt pašiem ceļiem paliek tikai 19 procentu no 327 miljoniem latu. Šajā kontekstā jāpiebilst, ka mūsu kaimiņvalstī Igaunijā likumdošana paredz – no naudas, kas šādā veidā ik gadu tiek iekasēta, ceļiem jānovirza 75 procenti. Un katru gadu finanšu resursi šādā apmērā šīm vajadzībām tiek arī novirzīti. Rezultāts, pavērtējot ceļu stāvokli Latvijā un Igaunijā, ir skaidri redzams.Runājot par 2014. gadu, redzam, ka mums ir pilnīga neskaidrība ar Eiropas naudām. Šogad beidzas līdzšinējie Eiropas finansējuma perioda līdzekļi, un faktiski atlicis vairs tikai pabeigt sāktos projektus. Ir skaidrs, ka, pat ja Latvijai no Kohēzijas fonda piešķirs tik lielu finansējumu, kāds tiek prasīts, šo naudu nevarēs izmantot uzreiz un faktiski mūsu priekšā ir liela finanšu resursu «bedre». Proti, būs zināms laiks, kad nauda nebūs pieejama. Sakarīgi, normāli strādājoši uzņēmumi nevar noturēties gadu bez pasūtījumiem, saglabājot līdzšinējo darbinieku un tehnisko bāzi, kaut vai tāpēc, ka katrai kompānijai tomēr ir noteiktas regulārās izmaksas, kas jebkurā gadījumā ir jāsedz. Un tam vajag naudu.- Var izveidoties situācija, ka 2014. gadā ceļu vajadzībām no Eiropas vispār nekāda nauda netiek saņemta?Šāds scenārijs ir ļoti ticams, kaut vai redzot, kādas peripetijas un noslēpumainība bijusi saistībā ar ES jauno budžetu. Visu laiku bijusi vēlme no tā nogriezt miljardus, ES dalībvalstis līdz pēdējam vēl grūstījās savā starpā, mēģinot gūt labākus nosacījumus. Grūti pateikt, kāds rezultāts galu galā vēl būs.- Vai pieļaujat, ka varētu sākties Latvijā strādājošo ceļu būves kompāniju bankroti, maksātnespējas procesi?Gribētu cerēt, ka tik ļauni nebūs. No Dombrovska saņēmām solījumu uzdot Satiksmes ministrijai strādāt vairākos virzienos finanšu resursu piesaistīšanai ceļu vajadzībām. Jāpiebilst, ka nozares pārstāvju tikšanās laikā ar Ministru kabineta pārstāvjiem piedalījās arī Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Anrijs Matīss, kā arī premjers solīja, ka jaunajam ministram tikšot dots uzdevums sarunāties, sadarboties ar nozari pārstāvošajām organizācijām. Respektīvi, ir jābūt diviem ceļu finansēšanas modeļiem – piesaistot Eiropas naudu un to nepiesaistot.- Tomēr, cik noprotams, piemēram, darbinieku atlaišana no ceļu būves kompānijām varētu būt?Sekas var būt visdažādākās. Katrs uzņēmums individuāli domā, kā dzīvot, cik var atļauties algot darbiniekus, cik – uzturēt tehniku un darīt citas tamlīdzīgas lietas. Kaut kas jau mazumā iet – tas nu ir skaidrs. Uzņēmumu bankroti un ceļa ruļļu braukšana ielās, bloķējot satiksmi, ir galējie varianti, un līdz tam gluži negribētos nonākt.- Vai ir iespējams nosaukt tos Latvijas ceļus, tos posmus, kuros situācija ir tehniski vissliktākā?Šeit ir jārunā par vēl vienu papildu problēmu. Eiropas nauda, ko Latvija kaut kad nākotnē saņems, jebkurā gadījumā netiks novirzīta tiem ceļiem, kuri pēc remonta «brēc» visvairāk, proti, reģionālie, vietējas nozīmes ceļi. Tātad runa ir par lauku rajoniem, kur ekonomiskā darbība nav tik aktīva – tur nav tranzīta, tie nav savienojošie posmi starp pilsētām. Tur ir vislielākās problēmas! Grozies, kā gribi, bet no valsts budžeta būs tajos jāliek nauda iekšā. Vienkārši Eiropa šiem vissāpīgākajiem ceļiem naudu neatvēlēs. Turklāt, runājot par nākamā ES finansējuma perioda fondu līdzekļu izlietojumu, no Eiropas Komisijas izskanēja piezīme – ja jūs vēlaties saņemt naudu ceļiem no Eiropas, jums ir jādomā arī par savas naudas investēšanu.- Eiropas nauda domāta tikai lielo šoseju vajadzībām?Runa par dažādiem projektiem, kas saistās ar infrastruktūras attīstību, transporta koridoriem un tamlīdzīgām lietām. Tikpat labi runa varētu būt par pieeju ostām un dzelzceļa mezgliem. PROBLĒMA IR DOMĀŠANĀ MĀRIS PAIDERS,CEĻU BŪVES UZŅĒMUMA «STRABAG» VADĪTĀJS Bieži vien problēma ir nevis naudas trūkumā, bet gan galvās, domāšanā. Vairāk nekā 20 gadu, kopš Latvija ir atguvusi neatkarību, mūsu valstī nav bijusi ceļu attīstības stratēģija. Savukārt, tagad runājot ar valdības pārstāvjiem, rodas iespaids, ka viņi pirmo reizi izdzird, ka Latvijā ir arī autoceļi, nemaz jau nerunājot par to, kādas problēmas ar tiem ir saistītas. Skumji arī tas, ka Eiropas līdzekļus varēs izlietot tiem ceļiem, kas šķiet interesanti Briselei, nevis tur, kur naudu tiešām vajag. Tādējādi varam sagaidīt, ka arī šie līdzekļi tiks izniekoti, skaitīsies, ka ir sakārtots noteikts ceļu garums, bet realitātē turpināsies līdz šim praktizētā nejēdzība.
