Ir 17. maija pēcpusdiena. Jau esam šķērsojuši Latvijas un Lietuvas robežu. Esam ceļā uz nezināmo, bet mērķtiecīgi plānoto, un ir pārdomu brīdis.
Ir 17. maija pēcpusdiena. Jau esam šķērsojuši Latvijas un Lietuvas robežu. Esam ceļā uz nezināmo, bet mērķtiecīgi plānoto, un ir pārdomu brīdis. Tas, protams, katram no mums ir citāds. To nenosaka ne gadu skaits, ne pieredze, ne tas, ka esam tēvs un dēls, bet tas, ka ikviens no mums ir personība, tiesīgs pilnveidoties, izteikt savus mērķus un idejas. Galvenais ir uzdrīkstēties pateikt «jā» vai «nē» savai domai vai idejai.
Idejai vajadzīgi atbalstītāji
Ar firmas «Auto – Stars» atbalstu virzāmies uz Berlīnes pusi. Aiz muguras ir gatavošanās drudzis, bet priekšā vēl starta «mandrāža». Ir pagājuši padomijas laiki, kad sporta tūrisms bija cieņā un bija līdzvērtīgs citiem sporta veidiem, kur bija savi meistarkandidāti un meistari. Tad nebija problēmu ar sponsoriem, lai gan tāds vārds bija svešs. Atlika aiziet uz kādu no sporta biedrībām («Vārpa», «Daugava», «Lokomotīve») un paziņot, ka pēc pārgājiena būs tik un tik meistaru vai kandidātu. Tagad vairs nav tik vienkārši. Taču es esmu ļoti pateicīgs tām firmām un iestādēm, kas mani ir atbalstījušas gan morāli, gan arī materiāli, – veikaliem «Trase», «ZZK» SIA «Kolors», invalīdu sporta klubam «Cerība» un LLU, bet no sadarbības ar Sporta muzeju un Latvijas Sporta veterānu savienību biju cerējis vairāk. Manuprāt, šīs ir organizācijas, kas nes Latvijas vārdu pasaulē. Protams, daļa vainas jāuzņemas pašam, jo neesmu spējis savu ideju pietiekami aktīvi reklamēt. Šo kļūdu ņemšu vērā.
Olimpiskā ideja Jelgavā nav sveša. Jau krietni pirms Maskavas olimpiskajām spēlēm Jelgavas Tūristu klubs rīkoja pārgājienus par godu šim sporta pasākumam. To iniciators bija Lembits Lānso, bet pārgājienu trašu veidošanā piedalījās visi interesenti. Un tie, kuri bija veikuši 1000 kilometru, varēja iegādāties biļetes uz spēlēm Maskavā, Ļeņingradā, Minskā, Kijevā vai Tallinā. Tagad šo ideju centīsimies atjaunot citā līmenī.
Pārdomas par iespējām un gribu tās izmantot
Ir agrs rīts, ap pieciem. Uzzinām, ka poļu muitnieki robežpunktā Frankfurtē pie Oderas streiko, tādēļ jāmet līkums caur Gubinas kontrolpunktu. Tad nāk prātā lasītās grāmatas no sērijas «Tik un tā». Normens D.Vons, grāmatas «Piedzīvojumi – mans mūžs» autors, trīs dienas pirms savas 89. dzimšanas dienas piepildīja savu sapni: uzkāpa Vona kalnā. Tas ir 10 300 pēdu (vairāk nekā 3000 m) augsta Antarktīdas smaile, kuru Vona vārdā nosaucis admirālis Ričards Īrvins Bērds. Galvenais ir uzdrīkstēties sapņot un nebaidīties zaudēt – tāds ir N.D.Vona kredo. Viņš bijis gan ASV armijas pulkvedis, gan trauku mazgātājs un pat tualetes apkopējs. Un pacēlies tik augstu, ka varējis spiest Romas katoļu baznīcas pāvesta roku un vizināt viņu savās suņu pajūga kamanās, piedalīties ASV prezidentu inaugurācijas pasākumu parādēs un pat olimpiskajās spēlēs. Sešdesmit astoņu gadu vecumā viņš ieradās Aļaskā, lai startētu slavenajās 1151 jūdzi garajās Iditarodas suņu pajūgu skriešanas sacīkstēs.
Dievs katram cilvēkam sniedz iespējas pilnvērtīgi nodzīvot savu dzīvi. Vai mēs izmantojam šīs iespējas un atsaucamies šim aicinājumam, ir atkarīgs no mūsu ticības tam, ka Dievs vada katra cilvēka dzīvi.
Berlīne – velobraucējiem ērta pilsēta
Tā nu ir pienācis brīdis, kad mums jāpamet «Auto – Stara» autobuss un jāsāk mūsu 1300 kilometru garais ceļš uz Jelgavu, kuru ceram veikt 13 dienās. Atvadāmies no laipnajiem šoferīšiem un pasažieriem. Esam divi vien. Braucienu sākam pulksten 9.45. Par mums ieinteresējas vācu tūristu grupa. Ar viņu un ceļu policijas palīdzību uzzinām virzienu, kurā mums jādodas. Pēc brīža gan jāpārjautā, jo esam nedaudz novirzījušies no kursa. Kundze, kas prot angļu valodu, iesaka mums braukt ar metro, jo tā būšot krietni ātrāk. Bet mums taču ir velosipēdi. Vēlāk izrādījās – visi vācieši izmanto šo pārvietošanos, jo Berlīnes metro ir speciāli velosipēdistiem paredzēti vagoni. Pa Berlīni ir ērti braukt, jo visur ir veloceliņi. Diemžēl mums paredzētais laiks sporta muzejā jau sen ir beidzies, un nolemjam agrāk izkļūt no Berlīnes, lai tiktu līdz tuvākajam kempingam. Pēc plānotā tā nebūs pēdējā reize šajā pilsētā.
Pa dienu esam veikuši 78 kilometrus, turklāt lielāko daļu, braucot cauri Berlīnei. Kempings atrodas kādus 20 kilometrus aiz pilsētas. Pirmajai dienai tas nav slikts rezultāts, ņemot vērā braucienu cauri vienai no lielākajām Eiropas galvaspilsētām.
Olimpiskā tūrisma ideja nav jauna
Pēc vakariņām un pastaigas pa kempingu gulēt vēl negribas. Nāk atmiņā 1995. gads, kad pirmo reizi radās doma par olimpisko pilsētu apceļošanas projektu. Atradu domubiedru – Kārli Rūbu, kuru pazīstu jau kopš skolas laikiem. Viņš nesen bija piedalījies braucienā pa Krieviju speciālos amerikāņu un krievu kopražojuma invalīdu ratiņos. Bet mūsu «olimpiskajai» idejai vēl nebija lemts piepildīties. Tagad tā pārvērtusies projektā «Eiropas olimpiskās pilsētas». Posms Berlīne – Jelgava ir tikai pats sākums, un tie ir tikai 1300 kilometri no 14 500 kilometru garā maršruta. Šogad tiks veikts vēl viens posms: Pēterburga – Tallina – Rīga – Jelgava, kura garums būs ap 900 kilometru. Nākamajā gadā jāveic vēl divi posmi: Helsinki – Pēterburga – Maskava – Kijeva – Minska (2600 km) un Berlīne – Ķīle – Vejle (Jelgavas sadraudzības pilsēta) – Oslo – Lillehammera – Stokholma (2200 km). Vēl divi posmi 2003. gadā. Bet 2004. gadā paredzēts pēdējais posms: Lozanna – Roma – Kortina d’Ampeco – Sarajeva – Atēnas (2500 km).
Projekts «Eiropas olimpiskās pilsētas» paredz ceļot ar velosipēdu, aptverot visas 22 Eiropas olimpiskās pilsētas, piecas satelītpilsētas, kā arī Lozannu, SOK galveno mītni, un finišēt Atēnās 2004. gadā. Velosports bija viens no pirmo vasaras olimpisko spēļu sporta veidiem. Šķiet, ka vēl neviens pasaulē to nav mēģinājis, tad kāpēc lai mēs ar dēlu to nedarītu? Ar velotūrismu nodarbojos jau sen, arī kalnos esmu kāpis gan kā dalībnieks, gan arī vadījis grupas. Arī Edgars ir nodarbojies ar BMX un piedalījies Eiropas čempionātā šajā sporta veidā.
Kāds man noteikti vēlēsies pajautāt: vai tam visam ir kāda jēga, vai tev nav kauna staigāt pa pasauli un lūgt naudu saviem ceļojumiem? Manuprāt, šo jēgu nosaka pats indivīds un tad jau arī sabiedrība un valsts, kurā viņš dzīvo. Neviena ekspedīcija ne agrāk, ne tagad nav iztikusi bez sponsoru palīdzības. Parasti tādus pasākumus organizē cilvēki, kuriem pašiem šādu līdzekļu nav, toties ir idejas. Jautājums tikai – kādas idejas un cik lielā mērā sabiedrība un valsts tās ir gatavas atbalstīt. Pat Māris Gailis nevar iztikt bez «Ventspils naftas» un Lemberga kunga palīdzības, lai dotos ceļojumā apkārt pasaulei savā supermodernajā jahtā.
