Bija tēvam trīs dēli – divi gudri, bet trešais Einars. Kamēr pirmie divi joprojām mīņājās novadā, gatavojoties kārtējām vietējo pašvaldību vēlēšanām, pastarītis, kurš sen jau pametis tēva mājas un aizbridis dziļākos ūdeņos, kala plānus par trešo atnākšanu Saeimā. Kāpēc gan ne, ja beidzot ir izšķīlušies gudrības zobi? Trešajam tēvadēlam, protams, jo beidzot viņš ir izpratis, kā patiesībā jāattīstās valstij, kura jāvelk ārā no banku, ekonomiskās un neticības krīzes. Tajā tautu novedušajiem Einars saka: «Paldies, pietiek.com! Visi saņems pilnā apmērā to, kas viņiem pienākas. Bet arvien vēl nav izvērtēts, kā vispār varēja nonākt līdz tādam stāvoklim!» Zem trešā tēvadēla zvaigznes vecākie brāļi izskatās tādi pabāli. Kaut arī viņi ir augstās skolās mācījušies/mocījušies un šo to sajēdz gan no fizikas, gan no lidošanas (no amata amatā). Vecākajiem brāļiem gudrības zobi, iespējams, jau izrauti vai nolūzuši (pārbaudījis gan neesmu). Arī viņi iepriekšējos sasaukumos santīmus nav skaitījuši, dzīvodami valsts budžeta iestāžu vai pašvaldības maizē. Un visu laiku žēlojušies, ka šiem politiskajā «apakšā» jāstrebj putra, kuru Einars «augšā» savārījis. Cik netaisni! Starp mums runājot, vecākie brāļi Einaru nekad nav lāgā ieredzējuši. Droši vien skaudības dēļ. Tāpēc, ka pastarītim ir mākslinieka dvēsele. Viņš savus politiskos uzstādījumus arvien ir pratis gandrīz vai uzgleznot, apdainot un tikai tad – noenkurot, iedvesmu smeļoties no jaunlatviešiem, Einars ir devis savu artavu arī latviešu valodas attīstībā, viļus vai neviļus ieviešot slengus, tādus kā «repši» (valūta rubļu un latu sarpposmā), un par jauniem padarot sen aizmirstos vecos frazeoloģismus, piemēram, «palikt pie siles». Ne jau velti Einars savulaik pretendējis gan uz Cicerona, gan uz Mērfija balvu (ko iedibināja Latvijas Universitāte), jo tautā dēvēts gan par «izcilu politiķi» un «tautas ideālu nesēju», gan par «politiskās folkloras bagātinātāju», piemēram, ar teicienu «Kā var nesolīt?!». Bet ko nu par lielo politiku, tagad mums ir aktuāla mazā, kurā arī jau kuru sasaukumu diezin kāpēc jaunas sejas neredzam, tikai vecos «brāļukus». Tagad šie skraida apkārt riņķī, smiltis aiz sevis kaisīdami (jāpaber, lai pašiem kāja nepaslīdētu), novadu ķemmēdami, utis cits cita kažokos meklēdami un savus sarakstus ar vietējām autoritātēm (krimināli!) stiprinādami. Starp citu, šie atkal mani ir sākuši uz ielas atpazīt. Sveicinās. Varētu pat teikt, ka zemu klanās manā priekšā. Pazemīgi klausās, kad es šiem taisni acīs saku: «Paklau, kā jums nav kauna! Jau atkal gribat balotēties! Cik var?!» A šie tik smaida un atjoko: «Teni, tu taču zini, ka vilks kažoku met, tikumu nemet!» Nu kā lai nemīlu viņus par tādu atklātību? Savējie, nudien! Prot «bračkas» komunicēt ar tautu saprotamā valodā. Neko pielikt, ne atņemt. Kā saka, politiskais rūdījums. Cik ūdeņu (vai šņabja) šie vecie kadri pār novada tautu jau ir lējuši un cik vēl aizlies… Bet sēdēs tie atkal savos siltajos amatos neizkustināmi. Kā tādi pelēkie akmeņi no Ernesta Birznieka-Upīša stāstu grāmatas. Pieminiet manus vārdus! Ja nepiepildīsies, lai man… pumpa uzmetas uz mēles!
