Ja atmet dažus nenozīmīgus izņēmumus, skandāli pārsvarā vai nu vērpjas ap naudu (lielākoties – lielu naudu), vai arī tiem ir seksuāls raksturs.
Ja atmet dažus nenozīmīgus izņēmumus, skandāli pārsvarā vai nu vērpjas ap naudu (lielākoties – lielu naudu), vai arī tiem ir seksuāls raksturs. Tie jau pēc senatnes filosofu atziņām ir divi galvenie dzinuļi, kas bīda un pavada cilvēci. Brīžiem abi varianti summējas, veidojot visdīvainākos hibrīdus. Konkrētajā gadījumā runa ir par «elektriskajiem» skandāliem, kuru pamatā galvenokārt ir nauda, taču piemīt arī zināma seksuālā nokrāsa, jo skandāla izraisītāji savu (mantisko) baudu apmierināšanai perversi izmato sabiedrību, kas jau tā maksā par viņu eksistenci. Tas tradicionāli notiek zem biezas noslēpumainības seģenes.
Pirms gadiem četriem «Latvenergo» «pazuda» 3 miljoni latu. Sabiedrība tika uzbudināta līdz baltkvēlei, tomēr kā jau partneru (sabiedrības un pakalpojumu sniedzēju) nesaderības dēļ, baudu (t.i., materiālu labumu) guva «kāds», kas vēl joprojām zaļi dzīvo zem pieminētās seģenes, atstājot sabiedrību dziļā prostrācijā.
Tagad sabiedrība tiek kacināta ar enerģētikas giganta vadītāju kārtējo iegribu – saņemt prātam grūti aptveramas prēmijas (sākotnēji – ap 150 000 latu kopsummā) par aizvadītā gada peļņas rādītājiem (pērn uzņēmuma peļņa bijusi 20 miljoni latu). Vienlaikus neaizmirstot kaldināt plānus paaugstināt elektroenerģijas tarifus. Nenoliedzami, šajā iegribā samanāms kaut kas perverss: valsts uzņēmuma vadītāji, bet jo īpaši pilnvarnieki, kuri jau tā no nodokļu maksātājiem saņem grūti pamatojama apmēra atalgojumu par grūti definējamu pienākumu pildīšanu, grib vēl vairāk un, protams, uz sabiedrības rēķina. Kāds parazitējošs pilnvarnieks TV ekrānā pat nespēj paskaidrot, par ko saņem algu, taču sludina, ka prēmija (tāds nieks – kādi 26 000 latu) viņam un viņa kolēģiem «pienākas» kaut tādēļ vien, ka citādi «Latvenergo» zaudēs labus «speciālistus». Pat ekonomikas ministrs ar ne visai veiksmīga piensaimnieka stāžu (cik zemniekiem palicis parādā ne tik sen vadītais «Zemgales piens»!) šajā prasībā saskatījis pārmērības, tāpēc prēmēšanas sākotnējam projektam uzlicis veto. Taču gan jau gribētāji gribēto dabūs, jo cīniņā par prēmijām iesaistījušies vairāki ministri, bet tas nozīmē, ka prioritāras atkal kļūst politiskās spēlītes, tiek vilktas laukā piedurknēs paslēptās kārtis, un galu galā sabiedrība kārtējo reizi varēs bezspēcībā noelsties.
Šajā fonā uz veca ierauga jau nobriedis jauns skandāls. Tā sākums rodams 1999. gadā, kad toreizējais Ministru kabinets noslēdza līgumu ar Zviedrijas kompāniju «Nykomb Synergetics Technology AB» (NST), saskaņā ar kuru uzņēmumam «Latvenergo» tika uzdots (par divkāršu tarifu!) iepirkt elektroenerģijas pārpalikumu no zviedriem piederošās koģenerācijas stacijas «Windau» Bauskā (tajā pašā laikā no citām HES monopolists enerģiju iepērkot par 75 % no realizācijas vērtības). Iespējams, līgums būtu stājies spēkā, un mēs sen būtu maksājuši pēc šiem augstajiem tarifiem, ja nebūtu iejaukusies deputātu grupa, vērsdamās Satversmes tiesā, kas apturēja Ministru kabineta lēmumu. Par šo lietu jau bija gandrīz aizmirsts, kad aizvainotā zviedru kompānija NST pēkšņi paziņoja, ka ar 8,22 miljoniem latu būtu gana, lai atlīdzinātu līguma laušanas radītos zaudējumus. Maijā zviedri Latvijai iesniedza ultimātu: ja triju mēnešu laikā nauda netiks pārskaitīta, viņi vērsīšoties Starptautiskajā arbitrāžā. Valdība, protama lieta, mēģināja šo incidentu paturēt zem pieminētās seģenes, taču informācija kārtējo reizi noplūda, tāpēc kļuvis zināms, ka maija beigās Ministru prezidents uzdevis Ekonomikas ministrijai šajā jautājumā izstrādāt valdības pozīciju, lai to izskatītu jūlijā un darītu zināmu zviedriem līdz 17. augustam. Lai gan «pozīcija» jau tagad ir pietiekami skaidra: Latvija maksāt negrasās, jo (pamatoti?) uzskata, ka zviedru prasība ir no gaisa grābta. Tomēr, ja lieta nonāks līdz starptautiskajai tiesai, gatavošanās tai prasīs ievērojamas naudas summas, kas jāmaksā advokātiem, saprotams, no nodokļu maksātāju kabatas.
Tādējādi «elektrisko» skandālu sērija turpinās, un visi Latvijas iedzīvotāji turpina paciest «Latvenergo» morālos pazemojumus (Pamēģini laikā nesamaksāt rēķinu par patērēto enerģiju! Lūko tik prasīt cenai adekvātu pakalpojumu kvalitāti! Mēģini vien sagaidīt birokrātisko monopolistu atsaucību neskaitāmajos gadījumos, kad netiek ievērota cieņa pret klientu pamatotajām prasībām!). Pareizāk gan teikt – turpinām paciest ne paša uzņēmuma, bet tā mantkārīgo pārvaldītāju – valsts algoto amatpersonu – ambīcijas. Ja turpinām, tātad piekrītam tām?
