Kāds gudrais reiz ir teicis, ka katrs esam eņģelis ar vienu spārniņu un, lai mēs spētu lidot, mums ir cieši jāapskauj otrs eņģelis! Tad nu par sevi droši varam teikt – mēs lidojam!
«Kāds gudrais reiz ir teicis, ka katrs esam eņģelis ar vienu spārniņu un, lai mēs spētu lidot, mums ir cieši jāapskauj otrs eņģelis! Tad nu par sevi droši varam teikt – mēs lidojam! Patiesībā esam kāds jauks (mums pašiem šķiet, ka ļoti, ļoti jauks) pārītis. Vairums cilvēku uzskata, ka internetā iepazīstas tikai neveiksminieki, ar seksu apsēsti cilvēki, «datortārpi» vai vēl ļaunāk – maniaki. Mēs varam pilnībā apgāzt šo teoriju un pierādīt, ka ir arī gluži veiksmīgi, veseli, jautri un ar dzīvi apmierināti cilvēki, kas iepazinušies internetā. Tie esam mēs!» tā par sevi pieteikuma vēstulē konkursam «Gada mīlas stāsts» raksta Una un Edgars.
Pirms apmēram diviem gadiem Una un Edgars starp daudziem jo daudziem «čatotājiem» internetā pamanīja tieši viens otru. «Vispirms viņš sāka ar mani runāt. Tālāk jau čatā «saskrējāmies» regulāri nedēļas nogalēs. Ja godīgi, es vienmēr meklēju viņa nikneimu parādamies monitorā un, kad ieraudzīju, ļoti priecājos,» smaidot atceras Una.
Pēc liktenīgās tikšanās internetā attiecībām bija loģiska attīstības gaita. Una un Edgars sāka sazvanīšanās maratonu. Viņi pa telefonu runāja ilgi, arī naktīs. Galvenokārt pa mobilo tālruni zvanīja Edgars, viņu neuztrauca rēķinā uzrādītā maksājamā summa – trīsciparu skaitlis. Pirms pusotra gada jaunieši bija gatavi viens otru ieraudzīt vaigā. Todien Una bija aizgājusi uz Jelgavas tirgu pēc apaviem, kad Edgars piezvanīja un izteica vēlēšanos satikties. Turpat tirgū viņi pirmo reizi viens otru ieraudzīja. «Atceros, viņam bija lielas, melnas saulesbrilles…» par pirmajiem iespaidiem stāsta Una. Abi atzīst, ka uztraukums bijis, taču bailes, ka nebūs par ko runāt, gan ne. Viņi taču čatā bija runājuši un runājuši…
«Pēc tirgus aizgājām uz «Silvu» iedzert un papļāpāt. Iepriekš pa telefonu Edgars bija ieminējies, ka nākamajā dienā mēs varētu aizbraukt uz Tukuma pilsētas svētkiem. Domāju – ja viņš vēlreiz to pajautās, tad patīku. Edgars pavaicāja, un man bija viss skaidrs!» priecājas Una.
Zīmīte kausē vecāku sirdis
Par interesantāko attiecību sākumā Una atzīst zīmīti, ko Edgars atstājis meitenes vecākiem pirms braukšanas uz Tukumu. Tajā bija rakstīts apmēram tā: «Es, Edgars, aizvedu Jūsu meitu uz Tukumu. Mans tālruņa numurs…» Unas vecāki par šādu «izgājienu» bija sajūsmā un ar lepnumu un omulīgu smaidu Edgara vēstulīti rādīja draugiem un paziņām. Sak, mana meita ir drošās rokās!
Katru mēnesi pāris atzīmē tās jaukās dienas datumu, kad abi viens otrā ieskatījās Jelgavas tirgū, bet kopābūšanas gada jubilejā abi devušies uz liktenīgo tikšanās vietu un gremdējušies mīļās atmiņās.
Startējot konkursā «Gada mīlasstāsts», Una un Edgars visiem, visiem gribējuši noārdīt maldīgo priekšstatu, ka internetā satiekas tikai neveiksminieki, «datortārpi» vai pedofili. «Bet varbūt mums vienkārši paveicies! Kaut gan zinām arī vēl citus pārus – normālus cilvēkus, kas sastapušies čatā,» spriež Edgars. Pašiem gan «čatot» vairs nav aktuāli, viņi taču jau ir viens otram! «Tā slimība ir pārslimota,» piebilst Una.
Babules taupības mānija
Sarunā ar «Ziņām» Una un Edgars atklāj, kurš ir labais eņģelītis un kurš mīļais velniņš. Una atzīstas, ka reizēm viņai uzaugot glīti radziņi. «Esmu spītīga, niķīga, man ir sarežģīts raksturs,» teic Una. Edgars piekrīt: «Jā, ir grūti, dažkārt iznāk pakašķēties, bet mums kopā tomēr ir labi!» Tam pierādījums ir tas, ka abi jau izmēģinājuši no vecākiem neatkarīgu, patstāvīgu kopdzīvi Rīgā. Diemžēl pirmais mēģinājums izgāzies. «Tā bija īsta katastrofa! Mums ar Edgaru kopā bija labi, bet… Īrējām istabu pie tantiņas, ko nosaucām par babuli. Viņai bija nekur neredzēta taupīšanas mānija. Televizoru drīkstējām skatīties tikai tumsā, tā taupot elektrību, ūdeni tualetē bija atļauts noraut tikai īpašos gadījumos un tā tālāk. Mēs to neizturējām,» nopūšas Una. Pirmās patstāvīgā sadzīvē sastaptās grūtības jau pārvarētas, tādēļ Una droši teic: «Mēs bijām un esam kopā, un nekas nemainīsies!» Viņa vēl atceras, ka toreiz Rīgā babule esot nākusi ar Unu izrunāties, taču meitenei sirmmāmiņas «sprediķa» laikā krājies aizvien rūgtāks kamols kaklā. «Kā es toreiz gaidīju Edgaru, gribējās, lai ātrāk ir atpakaļ mans mīļākais cilvēciņš, kuram izkratīt savu sirdi.» «Jā, ir tik patīkami, ka vienmēr ir ar ko izrunāties, kopīgi priecāties vai pārdzīvot rūgtumu,» piekrīt Edgars.
Ar romantiku uz «tu»
Pašlaik abi jaunieši dzīvo pie Unas vecākiem Platonē. Meitene ik rītu ceļas, lai brauktu uz studijām Rīgā, bet Edgars – uz darbu.
Jaunieši atzīst, ka abi ir romantikas piekritēji, labprāt iet vannā sveču gaismā, arī nereti vakaros pirms iegrimšanas miegā aizdedz sveces noskaņai. Una un Edgars mīlestības skurbulī domā, ka viņu starpā nekad neveidosies pieradums un ikdienu nepārņems rutīna. «Ja mīl, tad vienkārši pieradums nevar rasties. Ar laiku, šķiet, kāda ķīmiska reakcija smadzenēs jau notiek… Esam dzirdējuši, ka četri gadi mīlas pilni, un tad nāk tāds kā lūzums,» prāto Una. «Līdz šim nekas nav mainījies, un ceram, ka tā arī paliks,» teic Edgars.
Abi jaunieši zina, cik skaisti ir būt kopā un mīlēt, tādēļ arī citiem pāriem viņi novēl ciešām saitēm sietas, mīlestības pilnas attiecības un lai nekad divu mīlošu cilvēku starpā neveidotos pieradums!
***
Una Krauze (19) un Edgars Bierands (23)
Una par Edgaru: «Viņš viss ir labs, mīnusus nevaru sameklēt. Viņš vienkārši ir eņģelītis!»
Edgars par Unu: «Mīļa, jauka, reizēm saprotoša.»
Abiem kopā patīk: iet vannā sveču gaismā, pastaigāties.
Spilgtākais notikums: pirmā pilnā kopā pavadītā diena Tukumā pilsētas svētkos.
