Kā lai pasargā no pasaules pelēcības bērnu, kas krāsas atšķīris jau gada vecumā?
Kā lai pasargā no pasaules pelēcības bērnu, kas krāsas atšķīris jau gada vecumā?
Dāvja klases audzinātāja Gundega Veisa neslēpj, ka dažkārt zēns liek viņai domāt par lietu kārtību. Viņš nenoliedzami ir savādāks par saviem vienaudžiem. Tas nav viegli nevienā vecumā – būt citādam. Tomēr bērnībā īpaši grūti.
Sākumskolas klasēs Dāvi audzināja Dace Graubiņa. Viņa atceras: “Pirmajā klasē Dāvis pienāca pie manis ar ābecīti un jautāja, kāpēc saulei acis uzzīmētas. Tā taču nav patiesība. Viņš domāšanā atšķīrās, bet klasesbiedri viņu pieņēma labi. Problēmas sākās, kad 5. klasē no pilsētas skolas uzradās daži citi skolēni.”
Domā un dara mērķtiecīgi
Mūzikas skolotāja atzīst, ka zēns mūziku mācījies pašmācības ceļā. Viņam ir laba muzikālā un redzes atmiņa, spēlēt tiešām sācis atceroties un atdarinot. “Tagad viņš ņem no manis notis, ja kas jauns un interesants, bet es pajautāju, vai nav kāda dziesmiņa, ko dziedāt uz svētkiem.”
Klases audzinātāja Dāvi raksturo kā ļoti mērķtiecīgu. “Visu apsver, izdomā pats un arī izdara. Grūti atrast draugus, jo dzīvo citā līmenī. Viņā ir izteikta taisnīguma izjūta. Noteikti nav sūdzībnieks. Dāvim padodas viss, izņemot sportu, bet šogad ir sasparojies un dara, cik var. Mēģina būt drošāks un cenšas pielāgoties sava vecuma līmenim, jo ir sapratis, ka tā vieglāk izdzīvot.
Mācību gada sākuma bijām aizbraukuši uz Rundāles pili. Atpakaļceļā viņš mani “eksaminēja””, atceras G.Veisa. “Katru tēmu, kas šķiet interesanta, viņš izpēta ļoti dziļi. Rastrelli arhitektūra ir viena no tām.” “Dāvis ģenētiski paņēmis visu labāko no saviem senčiem,” atzīst klases audzinātāja. “Viņš var izvest no pacietības,” neslēpj bioloģijas skolotāja. “Dāvim neinteresē datori. Reiz atnesu Čaikovska “Riekstkodi”. Tas, kā viņš klausījās, nav izstāstāms, bet par datoru puisim radās cits priekšstats,” stāsta informātikas skolotāja Rita Kovaļevska.
Jādara tad, kad ir iedvesma
Dāvis ir ļoti rezervēts. Viņš grib it kā novilkt neredzamu robežu starp sevi un citiem. Viņam ir arī bail. No truluma, visatļautības, neizpratnes. Jā, viņš savā pasaulē ir vientuļš. Tētis vienmēr viņam ir līdzās. Viņš apzinās, ka bērns ir īpašs. Mamma neslēpj, ka ne vienu reizi vien jūtas nogurusi. “Viņam visu vajag uzreiz, tas nogurdina.” “Bet kā mani nesaprot? Kad nāk iedvesma, tad arī jādara,” saka Dāvis. Arī Lielupe pie Staļģenes gleznota īstajā laikā. “Gāju ar smagām nastām cauri krūmiem, slapjš līdz pusei, kamēr atradu īsto vietu. Tajā brīdī gleznot vairs negribējās, fiziski jutos ļoti slikti, bet es to pārvarēju.” Nākamajā mēnesī Dāvim būšot izstāde izglītības un sporta centrā “Avoti”. Cik bildes būs apskatāmas, nav zināms. “Tas atkarīgs no iedvesmas, es taču to nevaru tagad pateikt,” saka zēns, kurš gleznot sācis tikai šoruden. “Es uzgleznoju ātri, bet pēc tam kādu nedēļu pielaboju. Gleznoju no septembra vidus, bet vienmēr esmu gribējis to darīt. No skolotājas vairāk gaidīju atbalstu, stimulu. Viss notiek gandrīz pats no sevis. Es noteikti negribu mācīties mākslas skolā. Man tur būtu garlaicīgi, bet labprāt mācītos privāti vai kaut kā tā. Arī uz Rīgu negribu doties, jo man vajadzīgas manas mājas un mani vecāki,” Dāvis ir vaļsirdīgs.
Tauriņi, bibliotēka, akmeņdārzs
No drošiem avotiem zināms, ka Dāvis raksta dzejoļus. “Nē. Tie man tagad ir “iekrāmējušies”. Tos nerādīšu.” Bet pēc lūguma nospēlēt kaut ko no saviem skaņdarbiem, viņš piesēžas pie klavierēm. “Tā bija “Saules noktirne,” viņš saka un neko citu tā arī nenospēlē. “Pārējās ir dziesmas, un tad kādam vajag dziedāt. Es nespēlēšu.” Puisis nav ietekmējams ne ar kādu lūgšanos. Nē, un viss. Mamma neslēpj, ka stūrgalvības viņā ir krietna deva un viegli neesot.
Tad mēs nonākam Dāvja bibliotēkā. Tur viss ir pa tēmām, alfabēta kārtībā salikts. Atsevišķa telpa, speciāli plaukti. Tad laiks apskatīt taureņu kolekciju. 54 tauriņu sugas precīzi sanumurētas. Ja ir interese, var uzzināt arī kukaiņu latīniskos nosaukumus. “Tas ir apšu zaigraibenis, tas – kārklu zaigraibenis, tie mazie – pļavas vēršacīši.” Puisim patīk būt dabā. Klejot, vērot un ievērot. Dāvis zina to, ko mēs esam piemirsuši, – tauriņi galvenokārt atšķiras ar to, ka vieni pārtiek no mēsliem, bet citi no nektāra.
“Mēs vēl joprojām neesam pieraduši pie sava bērna vispusības. Pie tā nevar pierast,” atzīst vecāki.
Dāvim ir vēl viena aizraušanās. Viņš iekopis savu akmeņdārzu. Un atkal – saspringums. Nu nav tik labs, kā gribētos. Starp priedēm pagraba veidotais reljefs akmeņu un mūžzaļu augu ieskāvumā nejūtas slikti, bet zēna istabā grāmatu plauktā līdzās atrodas “Vējš vītolos”, “Robinsons Kruzo” un “Lietpratēja padomi. Ēnaugi”, “Liepāja no baroka līdz klasicismam”.
Zēns godīgi atzīst, ka viņu nemaz neinteresē obligātā literatūra, savukārt pa rokai noliktas atsevišķas 12. klasei domātas grāmatas.
Bērns, kurš pazīst sāpes
Vienaudžiem mēdz būt ar viņu garlaicīgi, jo viņš visu ņem dziļi un pamatīgi, savukārt pašu puisi arī vienaudžu sabiedrība garlaiko. Un tā nav ne vienas, ne otras puses vaina. Vaina ir kaut kur citur…
Promejot Dāvis uzdod jautājumu: “Kā jūs domājat – cik ilgi man būs jācieš pazemojumi?” Es paskatos uz šo puisi… ievelku elpu un saku: “Mēs visi esam baiļu pārņemti. Mums ir bailes no izsmiekla, sāpēm, nekrietnas varas, bet, ja tu izturēsi, pienāks diena, kad tu būsi slavens, bet tavs pazemotājs – nodzēries neveiksminieks, un tie, kas šobrīd nostājas viņa pusē, gribēs tevi pasveicināt. Tad tu viņiem uzsmaidīsi un teiksi: labdien. Taču tevi neinteresēs viņu tālākais liktenis, jo gļēvulība ir nožēlojama. Bet vai tu esi pārsteigts, ka par tevi interesējas prese?”
“Nē. Esmu vienmēr zinājis, ka tā būs.”
