Latvijas sabiedrībā runas par iespējamo iestāšanos Eiropas Savienībā kļuvušas nosvērtākas, konstruktīvākas un labvēlīgākas.
Latvijas sabiedrībā runas par iespējamo iestāšanos Eiropas Savienībā kļuvušas nosvērtākas, konstruktīvākas un labvēlīgākas. Sabiedriskās domas aptaujas dati liecina, ka patlaban jau praktiski puse iedzīvotāju atbalsta Latvijas iestāšanos ES. Tas ir loģiski: savu izvēli faktiski bijām izdarījuši, jau atraisoties no padomijas važām. Tiesa, desmit gados esam kļuvuši pieredzējušāki, mūs vairs nežilbina attīstīto Rietumu ārējais spožums, kas labi maskē smagnējo birokrātisko aparātu, esam sapratuši, ka vēlme iestāties Eiropas valstu aliansē paver ne tikai dažādas iespējas, bet arī uzliek smagu pienākumu slogu: kā vienmēr, ja kāds grib iesaistīties spēlē, ir ne tikai jāzina, bet arī jāpieņem un jāievēro tās noteikumi.
Tieši pienākumu daļa daudziem šķiet apgrūtinoša. Ar to tomēr varētu samierināties, ja vien aliansē valdošie «spēles noteikumi» vienlīdz attiektos uz visiem dalībniekiem. Diemžēl pagaidām dažas Rietumeiropas valstis pauž pārlieku piesardzību, kas robežojas ar diskrimināciju attiecībā pret ES kandidātvalstīm. Visuzskatāmāk tas izpaužas Vācijas un Austrijas nostājā par brīvu darbaspēka tirgu. Sākotnēji attīstītākās valstis pieprasīja vismaz septiņu gadu «iesildīšanās», «pārbaudes laiku» potenciālo dalībvalstu darba meklētājiem, neattiecinot uz viņiem pārējo valstu strādnieku tiesības ne uz brīvu pārvietošanos, ne uz darba samaksu un sociālajām garantijām. Aizvadītajā nedēļā gan ES valstu galotnes vienojušās par šādu ierobežojumu piemērošanu abās minētajās valstīs tikai uz diviem gadiem, taču – ar tiesībām «vajadzības gadījumā» šo laiku pagarināt vēl līdz pieciem gadiem.
Tamlīdzīgi ierobežojumi nereti šķiet neadekvāti un pat muļķīgi. Piemēram, vienotā prasība masveidā izkaut lopus tā vietā, lai tos potētu pret epidēmijām. Tādos gadījumos daļa mūsu politiķu sludina, ka potenciālajām dalībvalstīm jādemonstrē stingrāka nostāja, izvirzot savus noteikumus, lai galu galā rastu kompromisa risinājumus. Tomēr jāpiekrīt, ka kandidējošās valstis labākajā gadījumā var tikt vienīgi iecietīgi uzklausītas, bet noteicošas vienmēr būs stipro valstu intereses. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Latvija maksāt nespēj, tāpēc tai vēl ilgi būs jāpūš tas meldiņš, ko sākušas attīstītās valstis. Vēl pat vairāk: Latvijas eksperti uzsver, ka mums tas jāpacieš, lai tiktu pie lielāka ieguvuma pārskatāmā nākotnē; viņi cer, ka, mūsu valstij kļūstot par ES dalībvalsti, izdosies tas pats, kas savulaik Īrijai, Spānijai, Portugālei un Grieķijai – salīdzinoši īsā laikā pietuvoties attīstīto valstu līmenim, pateicoties to finansu injekcijām.
Nosvērtāk par iespēju Latvijai jau drīzumā kļūt par ES dalībnieci runā mūsu inteliģence. Aizvadītajā nedēļā notikušajā konferencē «Latvijas integrācija ES ekonomiskajā telpā» tās pārstāvji gandrīz vienprātīgi atzina, ka ārpus Eiropas Savienības Latvijas ekonomiskais uzplaukums būs daudz lēnāks, jo pašlaik lielākais un stabilākais uzņēmējiem ir Eiropas tirgus. «Daudz lēnāks» nozīmē ilgāku laiku nekā ministru prezidenta A.Bērziņa prognozētie 10 līdz 15 gadi: viņš sola, ka šādā periodā Latvija varētu sasniegt ES attīstīto valstu līmeni. Tas nozīmē, ka vēl tās paaudzes, kas atceras un visu apzināto mūžu dzīvojušas padomju laikā, reāli varētu izjust to, ka dzīve kļūs labāka, ka izlīdzināsies pensijas, palielināsies algas un vispār dzīve kļūs pārticīgāka.
Protams, labāk vājš mierinājums nekā nemaz. Turklāt eksperti atzīst, ka ES ar iecerēto finansu atbalstu būs Latvijas stūmējspēks, taču «vilcējiem» jābūt pašu valsts ražotājiem, viņiem jānodrošinās un jāsagatavojas, lai nezaudētu lielās konkurences apstākļos. Šajā sakarā finansu ministrs G.Bērziņš uzskata, ka konkurētspēju palielinās nodokļu sloga atvieglojumi, uz ko jau tagad iet valdība.
Savukārt sociāldemokrāti ir skeptiskāki, viņi (E.Baldzēna personā) brīdina, ka Latvija ceļā uz ES var spert ne tikai pareizus, bet arī nepareizus soļus, kuru starpā kļūdainākie esot tieši tajās reizēs, kad mēs nepietiekami aizstāvam Latvijas valsts nacionālās intereses, upurējot tās vēlmei maksimāli ātri iekļūt ES.
Tas viss nozīmē, ka, iedzīvotāju vidū augot pozitīvai attieksmei pret iestāšanos ES, vienlaikus «jātrenē arī cita muskuļu grupa», tas ir, visdažādākajos līmeņos – gan atsevišķu uzņēmumu, gan pašvaldību un visos iespējamos citos – jau tagad jācenšas nostiprināt savas pozīcijas, lai tās vieglāk varētu aizstāvēt vēlāk, kļūstot par ES daļu. Uzskatāms piemērs tam ir Jelgavas mēra A.Rāviņa tikšanās ar Vācijas Bundestāga prezidentu V.Tīrzi. Tās laikā Bundestāga galva tika iepazīstināts ar sociālekonomisko situāciju pilsētā, informēts par Jelgavas un Vācijas uzņēmēju sadarbību, par ko V.Tīrze ieinteresējās jo vairāk, uzzinādams, ka Jelgava atrodas uz sena Hanzas tirgotāju ceļa, ka pilsētā ir visi nepieciešamie tranzīta mezgli (Jelgavu šķērso naftas un gāzes cauruļvadi, auto un dzelzceļa transporta maģistrāles). Viņš nenoliedza iespēju atjaunot seno Hanzas ceļu. Vai šī tikšanās kļūs par nozīmīgu «mietiņu» arī jelgavnieku kursam uz Eiropu, rādīs laiks. Taču nenoliedzami: jo vairāk šādu ceļazīmju nospraudīsim, jo vieglāk ejams būs ceļš.
