Kopš jūnija vidus, kad ziedes «Evija» autors Edgars Riņķis, protestējot pret tiesas piespriesto līdzekļu piedziņu, pieteica badastreiku (tas pārtraukts), ar jaunu sparu uzvirmojušas kaislības starp ziedes autoru un firmu «Valgunde».
Kopš jūnija vidus, kad ziedes «Evija» autors Edgars Riņķis, protestējot pret tiesas piespriesto līdzekļu piedziņu, pieteica badastreiku (tas pārtraukts), ar jaunu sparu uzvirmojušas kaislības starp ziedes autoru un firmu «Valgunde», kas turpina ražot ziedi.
E.Riņķis «Eviju» sauc par ģimenes ziedi, ko viņš zinot jau gadus 60, kad, būdams skolnieks, applaucējies ar sērskābi. Apzināti par to viņš sācis domāt, strādājot par kurinātāju slimnīcā. E.Riņķis no ģimenes vienīgais turpinājis ziedi vārīt un devis tai savas meitas vārdu. Sākumā ziedi izmantojis augoņu, applaucējumu un brūču ārstēšanai. Bet tagad tā palīdzot visu veidu starojumu ārstēšanai, cietušajiem, kas saelpojušies dūmus. Tā palīdzot dzimt arī bērniem un teļiem un esot pazīstama daudzās pasaules valstīs. Pats E.Riņķis ar gripu neesot slimojis kopš 1956. gada.
«Valgundē» ziede «Evija» ražota no 1989. gada. E.Riņķim iedota strādnieku brigāde tās izgatavošanai. Tīrā peļņa bijusi 2,7 miljoni rubļu. Viņam kā autoram vajadzējis saņemt 10 procentu jeb 270 tūkstošus rubļu, bet viņš saņēmis trīspirkstu kombināciju. E.Riņķa ziedi gribējuši nopirkt par 16 400 rubļiem, bet viņš neļāvies, jo tad nebūtu vairs tās saimnieks.
Nepiekrīt 16 400 rubļu atlīdzībai
SIA «Valgunde» direktors Vilnis Barovskis stāsta, ka 1988. gada beigās vai 1989. gada sākumā Agrorūpnieciskās komitejas zoovetapgādes iestāde viņam piedāvājusi uzņēmuma paspārnē paņemt E.Riņķi, lai ražotu ziedi. V.Barovskis iepazinies ar tās ražošanu mājas apstākļos, atzinis, ka process nav sarežģīts, bet uzlabojams, jo mājas apstākļu tehnoloģija nav atbilstoša uzņēmumos pieņemtajai, un piekritis. «Valgundē» ierādītas un izremontētas telpas, iegādātas iekārtas. Sarunās E.Riņķis apliecinājis, ka viņam ir nepieciešamā dokumentācija ražošanai. 1989. gada jūnijā saražota pirmā eksperimentālā partija. Izskatījies, ka tā ir izdevusies. Bet, lai to realizētu, bija jānokārto dokumenti – tehniskie noteikumi, sastāvdaļu proporcijas, sastāvdaļu un izstrādājuma kopējās kvalitātes pārbaudes metodes, ražošanas atļaujas, lai izstrādātu etiķeti u.tml. Taču E.Riņķis neko nav iesniedzis. Uzņēmums ar saviem spēkiem un zinātnieku palīdzību līdz novembrim dokumentus sakārtojis, un ziedes realizācija varējusi sākties. (E.Riņķis dokumentu sakarā saka, ka «Valgundē» tie nozaudēti.)
1991. gadā «Evija» sākusi dot ekonomisko efektu, un uzņēmums aicinājis E.Riņķi iesniegt Maskavā izdoto racionalizācijas priekšlikuma autora apliecību, lai ziedes autors un cilvēki, kas strādājuši pie tās ražošanas, saņemtu atlīdzību. Pēc tā laika normām E.Riņķis kā priekšlikuma autors saņemtu 16 400 rubļu, gandrīz maksimālo racionalizācijas izgudrojuma taksi. Bet apliecība neesot uzrādīta, nedz iesniegta, neesot saņemts arī autoratlīdzības pieteikums, lai tālāk noformētu dokumentus – ekonomiskos aprēķinus par trim gadiem, aktus par ieviešanu ražošanā, atsauksmes – un iesniegtu racionalizācijas izgudrojumu padomē, kas dotu atļauju izmaksāt naudu.
Izrādījies, ka E.Riņķis grib saņemt procentus bez dokumentiem. Lai gan tolaik līgumi par līdzekļu atskaitījumiem par racionalizācijas priekšlikumu nav varējuši pastāvēt, uzņēmums sagatavojis līguma uzmetumu par zināmu procentu atskaitījumu autoram. Bet vienoties nav izdevies. E.Riņķis sadusmojies un 1991. gada beigās vai 1992. gadā «Valgundē» pārtraucis darbu.
Prasa astronomisku summu
1994. gadā viņš ieradies prasīt autoratlīdzību par visiem iepriekšējiem gadiem 270 tūkstošu latu apmērā. «Jāpaskaidro, ka 1993. gadā Latvijā ieviesa pagaidu noteikumus par patentu, 1994. gadā – likumu par patentu. (Sociālisma laikā bija racionalizācijas priekšlikumi, bet patenti – tikai augstas tehnoloģijas izgudrojumiem.) Noteikumi paredzēja, ka līdz to spēkā stāšanās laikam ražošanā ieviesto racionalizācijas priekšlikumu izgatavošanu var netraucēti turpināt. Likums par patentu noteica, ka no tā spēkā stāšanās brīža ieviestie priekšlikumi ir patentējami. Pasaulē pastāv divas sistēmas: veic iesniegto priekšlikumu ekspertīzi, un tad tos patentē vai reģistrē kā patentu un tikai apstrīdēšanas gadījumā pārbauda. Pie mums darbojas otrā sistēma, un Riņķa kungam bez jebkādas ekspertīzes uz racionalizācijas priekšlikuma pamata 1994. gadā bija izsniegts patents,» stāsta V.Barkovskis.
E.Riņķa pieprasītā nauda, viņaprāt, nav samaksājama. Firma piedāvājusi procentu atskaitījumus no turpmākā procesa, bet tas ziedes autoru nav apmierinājis, un viņš ar attiecīgu prasību vērsies tiesā. Tiesas instanču lēmumi trīs četru gadu ilgā procesa laikā bijuši par labu te vienai, te otrai pusei, līdz no «Valgundes» kā kompromiss piedzīta atlīdzība aptuveni 30 procentu apmērā no sākotnējās prasības. Arī tā tolaik bijusi nesamaksājama summa, turklāt izpalikusi iespēja par ziedes ražošanu pelnīt perspektīvā, lai maksātu pakāpeniski, jo tiesas lēmums ražošanu liedzis turpināt. Uzņēmums lūdzis izpildes procesu atlikt. E.Riņķis jau drīz bijis klāt.
Prasa anulēt patentu
«Nebija cita ceļa – iesniedzām tiesā prasību atzīt E.Riņķa patentu par nederīgu,» stāsta V.Barovskis, «norādot, ka ziede pastāvējusi jau pirms E.Riņķa, savukārt viņa prasības – neizpildāmas un neatbilst viņa ieguldījumam. Proti, E.Riņķim esot pamatizglītība, viņš strādājis specialitātēs (par mehanizatoru, kurinātāju), kas nav saistītas ar ārstnieciskām vielām… Arī šajā procesā izietas visas instances. «Valgunde» vinnējusi, tiesa nozīmējusi neatkarīgus ekspertus, kas izvērtētu patenta piešķiršanas pamatotību. Eksperti atzinuši, ka priekšlikums nav patenta vērts, un tas anulēts. V.Riņķim piespriests segt ekspertīzes izmaksas 1200 latu apmērā. Vēlāk tiesa pārskatījusi un atcēlusi lēmumu par atlīdzību, piespriežot E.Riņķim segt tiesas izdevumus 500 latu apmērā.
«Humānu apsvērumu dēļ piespriesto summu nesākām piedzīt, jo domāju, ka cilvēks varbūt ir maldināts par iespējām saņemt lielu naudu. Kad pēc kāda gada E.Riņķis atsāka melu kampaņu, ka «Valgundes» ziede nav īstā, iesniedzu dokumentus tiesu izpildītāju kantorim. Viņš no piedziņas izvairījās, noslēpa automašīnas, un lieta ieilga. E.Riņķis sacēla ažiotāžu, rakstīja Valsts prezidentei, Ģenerālprokuratūrai, stāstīja, ka badojas. Personīgi badošanās faktam nenoticēju, jo procesu laikā, lai ietekmētu sabiedrību un tiesas gaitu, viņš jau vairākkārt paziņoja, ka badojas vai izdarīs pašnāvību. Arī lai nebūtu jāmaksā parāds par gāzi, viņš savulaik izsludināja badošanos. Tāda taktika,» stāsta V.Barovskis, norādot, ka apjomīgo priekšvēsturi darījis zināmu Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) Olafam Brūveram, kas pēc tam nācis klajā ar iniciatīvu mēģināt abas puses samierināt.
VCB samierināšana neizdodas
Taču tas neizdevās, lai gan sākotnēji visi bijuši noskaņoti pozitīvam risinājumam. V.Barovskis vēlējies, lai E.Riņķis izbeigtu melu kampaņu par «Valgundes» ziedi. Tad, kā stāsta O.Brūvers, E.Riņķis pārgājis uz kompensācijas piedziņu, summu nenosaucot, bet uzsverot, ka Amerikā viņš būtu miljonārs. Pie konstruktīvas sarunas atgriezties nav izdevies. Uz jautājumu, vai E.Riņķis būtu ar mieru, ka «Valgunde» kā darba devējs ziedes autoru pieņemtu darbā, viņš atbildējis noliedzoši, bet, kad «Valgundes» pārstāvis aizgājis, teicies, ka būtu ar mieru vārīt ziedi un saņemt atalgojumu. Pēc O.Brūvera domām, E.Riņķim būtu jāpaliek pie noteiktas pozīcijas, bet nav jālaužas durvīs, kur lietas juridiski saliktas pa plauktiem. Arī ziedes patenta jautājums atkarīgs no E.Riņķa iniciatīvas, bet viņš norādījis, ka aizies kapā ar visām sastāvdaļām. O.Brūvers nesaskata, ka būtu pārkāptas cilvēktiesības, tas ir civilstrīds par naudu.
Iejaucas Ģenerālprokuratūra
Ģenerālprokurors Augstākajai tiesai iesniedzis protestu par spriedumu, ar kuru noraidīta E.Riņķa prasība pret «Valgundi», un lūgts apturēt sprieduma izpildi par tiesas izdevumu piedziņu, lai izvērtētu, vai ziedes autoram nav tiesību uz atlīdzību no 1989. gada jūnija līdz 1993. gada martam, kad izgudrotāju tiesības valstī regulēja Civilkodekss.
Savukārt Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurors Edvīns Ziediņš pauž, ka izdošanās un tiesas lēmumu apturēšanas gadījumā, iespējams, lietā iestāsies pagrieziens un palielināsies E.Riņķa iespējas uz zināmu atlīdzību. Attiecībā uz ziedes «Evija» patentu E.Ziediņš norāda, ka tas atkarīgs no paša E.Riņķa vēlēšanās un dokumentu iesniegšanas aktivitātes.
Tātad abu pušu domstarpībām galu vēl nevar redzēt un tikai viņi paši zina, cik katras puses viedoklī ir neviltotas taisnības. V.Barovskis domā, ka E.Riņķim neizdosies izgrozīties no sprieduma piedziņas (viņa rīcībā esot informācija, ka E.Riņķa materiālais stāvoklis neatbilstot skaļi paustajam, ka viņam uz radinieku vārda reģistrēti vēl vairāki nekustamie īpašumi) un, tuvojoties īpašuma izsoles datumam, viņš piedzīto naudu samaksās un turpinās meklēt jaunus veidus, kā nomelnot ziedi «Evija Valgunde». E.Riņķis teic, ka no «Valgundes» prasībām pārtraukt kampaņu atteicies, jo citādi viņam vispār nebūtu nekādu tiesību kaut ko teikt. «Evijai» viņš atdevis savu sirdi un zināšanas un virtuvē uz gāzes turpinot ziedi vārīt. To viņš varot darīt arī mežā zem egles.
