Šķiet, ar ko gan saulgriezes vēl varētu ieinteresēt zinātni pēc tam, kad ir izgudrots, kā no tām iegūt eļļu, kad noskaidrots, ka to sēklas ir būtisks vitamīnu un minerālvielu avots, kad izpētīts, ka to saknes attīra ar radiāciju piesārņotu zemi.
Šķiet, ar ko gan saulgriezes vēl varētu ieinteresēt zinātni pēc tam, kad ir izgudrots, kā no tām iegūt eļļu, kad noskaidrots, ka to sēklas ir būtisks vitamīnu un minerālvielu avots, kad izpētīts, ka to saknes attīra ar radiāciju piesārņotu zemi. Tomēr skaistie ziedi pārsteidz arī ar savu precīzo sēklu izkārtojumu. Matemātiķi ir pamanījuši, ka saulgriezes sēklu izvietojumam nebūt nav gadījuma raksturs. Tās veido rakstu, kas izkārtojas spirālēs, sākoties zieda vidū un virzoties uz ārmalām. Spirāles liecas gan uz labo, gan arī uz kreiso pusi, turklāt vienas ir stiprāk ieliektas, citas mazāk. Kad skaita pa labi un pa kreisi noliektās spirāles, iegūst tā saucamos Fibonači skaitļu rindas ciparus. Šī skaitļu rinda sākas ar cipariem 1, 2, 3, 5, 8, 13, 21, 34 utt. Citiem vārdiem, katrs nākamais skaitlis ir divu iepriekšējo skaitļu summa. Šī skaitļu rinda tika nosaukta tās aprakstītāja Pizas Leonarda jeb Fibonači vārdā, kas dzīvojis 13. gadsimtā. Saulgriezēm pa labi vai pa kreisi griezto spirāļu skaits vienmēr atbilst diviem viens otram sekojošiem Fibonači skaitļiem, respektīvi, 8 un 13 vai 13 un 21. Līdzīgs fenomens novērojams arī ananasu seglapām.
