«Perestroikas» laikos visā kādreizējā savienībā, arī Latvijā, bija izplatīta finanšu spēle – piramīda, kas tās dalībniekiem solīja naudas kalnus, taču viss beidzās vien ar to, ka «investori» palika gariem deguniem.
«Perestroikas» laikos visā kādreizējā savienībā, arī Latvijā, bija izplatīta finanšu spēle – piramīda, kas tās dalībniekiem solīja naudas kalnus, taču viss beidzās vien ar to, ka «investori» palika gariem deguniem. Savukārt piramīdu organizēšanā nodarbinātajiem šaubīgajiem «šeftmaņiem» pavērās ceļš uz rubļu miljonāru eliti.
Jaunas kārtības ieviešana, lai līdz minimumam tiktu samazinātu iespēja vēl kādreiz radīt ko līdzīgu bēdīgi slavenajām piramīdām, prasīja gadus, kuru laikā ne viena vien bijusī socvalstiņa pamanījās piesaistīt un nopelnīt vērā ņemamus līdzekļus, un to skaitā var droši ierindot arī Latviju.
Ne bez pamata radies teiciens, ka vislabākie cilvēku pārbaudes līdzekļi ir nauda un vara, un jāatzīst, ka Latvijā šīs pārbaudes izturējušo skaits ir mikroskopisks, īpaši, kad nosacītā pārbaude tiek veikta ar valsts naudu. Žūksnīšu vilinājums kā narkotisks katalizators mēdz izprovocēt visslēptāko kārdinājumu realizēšanu – tikt no ierindas civilierēdņa par ietekmīgu valsts amatpersonu ar teju neierobežotām iespējām savu sapņu īstenošanā, no pieticīga strādnieka – par luksusu nesmādējošu bezprincipu ministru, no miljonāra – par miljardieri…
Itin traģikomiska liekas valdības apriešana paaugstināto algu sakarā un izpildvaras locekļu pielīdzināšana (ar krāšņu epitetu palīdzību) badīgiem pelikāniem. Ja atmet emocijas un atstāj tikai absolūto skaitļu bezkaislīgo ainu ikmēneša sešarpus simtus nomainījuši pāris tūkstoši uz zem iztikas minimuma dzīvojošā sabiedrības īpatsvara, tad tagad un nākotnē vismaz par mata tiesu ticamāka tiek padarīta topošo un atpakaļ «lai strādātu» nākošo politiķu verbālā motivācija pavilkt svītru zināmam dzīves posmam un brist ne pārāk tīkamajā politikas zaņķī. Līdz šim izplatītākais politikas jaunpienācēju pamatojums pievērsties itin nepateicīgajai nodarbei – «ieviest beidzot valstī kārtību» – no laika gala bijis vairāk nekā apšaubāms, un savu šaubīgumu dažādos veidos tas arī pamanījies apliecināt. Vai gan nešķiet mazliet komiski, ja cilvēks no privātbiznesa aprindām vai augstākās ierēdniecības nolemj nomainīt darbības profilu, lai strādātu vienā no netīrākajām sfērām, kādu cilvēce jebkad pazinusi, par vismaz trīs līdz desmit reizes zemāku atalgojumu nekā iepriekš? Par velti, kā zināms, pat velns nedanco, un, ja tiešām kāds sadūšosies mierīgu stabilu dzīvi nomainīt pret darbošanos putojošajā politikas atvarā (ak, ilūzijas!), tad tagad vismaz līdztekus cēlajai motivācijai būs arī kāds materiāls segums.
Viena lieta, ja atsevišķiem indivīdiem dzīve ir tā nostādīta, ka var atļauties tādas ekstravagances kā atteikties no algas un to ziedot labdarībai, taču pilnīgi cita, ja zināmu iemeslu dēļ darbi ir diametrāli pretēji solījumiem un pārsvarā vērsti uz pašlabuma piramīdas sliešanu. Finanšu piramīdas vairs nav tie hipotētiskie un ātri gaistošie būvējumi, ko savulaik konvertēt reālā naudas masā iztēlē cerēja ne viens vien azartisks «spēlmanis». Tagad tās jau ir gatavas un paslēptas aiz atslēgas vārdiem «valsts budžets», atliek vien neatlaidīgi tām tuvoties un dabūt savā pārvaldībā. Ko tur pieminēt tādus sīkumus kā neētisku rīcību! Kas par to, ka pasludinātā taupības politika atstāta vien uzticīgā elektorāta ziņā! Katrs pats savas piramīdas cirtējs…
Ja iedziļināmies vēl tālāk jaunāko laiku vēsturē, jāsecina, ka joprojām spēkā ir senā teiksma par to, ka vēsture atkārtojas. Galu galā arī pirms septiņiem gadiem tika pasludināta īpaša taupības politika, kas no vairāku tās sludinātāju puses tūlīt pat tika pamatīgi piesmieta, demonstrējot par krietniem naudas žūkšņiem remontētos kabinetus. Arī tagad tā nav fantāzija, bet realitāte – vēži ir jauni, kule it kā arī, taču tikumi palikuši tie paši vecie.
