Trešdienas vēlā vakara stundā radioviļņos saklausītais paziņojums par Dzejnieka aiziešanu, daudzmaz sekojot informācijai par Imanta Ziedoņa pēdējā laika veselības stāvokli, nebija negaidīts. Bet skāra tieši un sāpīgi, it kā aizgājējs būtu kāds tuvinieks. Bet bija jau arī, domāju, tāpat kā pārējiem senajā fotoattēlā redzamajiem toreiz vēl jaunajiem cilvēkiem. Lai gan toreiz, pirms 38 gadiem Jaunpiebalgas Jāņaskolā, Emīla Dārziņa muzejā, tapušais attēls mums (kategoriski gan nevaru apgalvot par visiem) bija vienīgā klātienes tikšanās ar I.Ziedoni.Šķiet, tas bija kāds no komponista E.Dārziņa simtgadei veltītajiem pasākumiem, kuru toreizējā Jelgavas 2. vidusskolas 11.b klase ar audzinātāju Rutu Rulli priekšgalā bija izraudzījusi par intereses objektu ikrudens tradicionālajā ekskursijā. Un arī I.Ziedonis tur bija klāt, kā jau kultūras cilvēks Latvijai būtiskā kultūras notikumā. (Lai būtu «Ziedonis un Visums», vispirms jāmeklē saknes vienādojumam «Ziedonis un Latvija».)I.Ziedonis jau toreiz bija Dzejnieks, lai gan par kanonu, kā vakardien vairākas reizes atgādināja radio un citi informācijas līdzekļi, vēl nebija kļuvis. Tiešām neatceros, kam ienāca prātā šī ģeniālā doma – uzaicināt viņu uz kopīgu fotogrāfiju. Tā noteikti nebija mūsu skolotāja, to atceros droši. Visticamāk, jau kāda no klases meitenēm, I.Ziedonis taču tolaik bija pašā slavas un popularitātes zenītā (tagad teiktu – topā). Un, skeptiķiem par spīti, Dzejnieks, kas toreiz vēl nebija kanonizēts, piekrita uzreiz un bez kādas klīrēšanās, pats arī ierosināja sasēsties tā «vecmodīgāk», lai «bilde» būtu kā muzejā.Laiks nav īpaši saudzīgs, saskaitīju, ka vēl pirms I.Ziedoņa no attēlā redzamajiem cilvēkiem uz citu Visumu devušies vismaz trīs mūsējie. Un kāds tur brīnums, ja Dzejnieks attēlā ir jaunāks nekā Jāņaskolas pagalmā sasēdušie klasesbiedri tagad.Viens jautājums gan neliek mieru – vai tagad daudz dzejnieku, ar kuriem kopā nofotografēties būtu izlaiduma klases meiteņu sapnis?
