Improvizāciju no tradicionālā teātra aktieru meistarības treniņlīdzekļa patstāvīgas jaunrades statusā pagājušā gadsimta vidū pacēla britu izcelsmes kanādiešu dramaturgs un pedagogs Kīts Džonstons.
Improvizāciju no tradicionālā teātra aktieru meistarības treniņlīdzekļa patstāvīgas jaunrades statusā pagājušā gadsimta vidū pacēla britu izcelsmes kanādiešu dramaturgs un pedagogs Kīts Džonstons. Viņa iedibinātie teātrasporta principi pēdējos gados lielāko ievērību Latvijā guvuši skolu jauniešu vidū. Guntis Endzelis, Kaspars Žūriņš, Raimonds Ruzenieks un Jānis Skutelis stāsta par spēli, kurā skatīties un darboties līdzi reizi nedēļā Vecrīgas klubā «Četri balti krekli» savu mērķauditoriju (ar improvizācijas teātri vismazāk pazīstamo Latvijas iedzīvotāju daļu: tos, kam skolas gadi sen aiz muguras) aicina improvizatoru grupa «Pēdējā pirmizrāde».
Esam atklājuši, cik grūta un gausa ir sabiedrības iepazīstināšana ar improvizācijas teātri. Jā, teātrasports Latvijā ir kļuvis daudzmaz pazīstams, bet tikai skolēnu aprindās. Vairumam vecāku nav ne jausmas, ar ko brīvajā laikā nodarbojas viņu bērni. Par izpratni nemaz nerunāsim. Kas attiecas uz to, ko spēlējam mēs… Vēl šovakar atkal publikā dzirdējām – vai patiešām skatītāju ieteiktās improvizācijas tēmas nav slepeni iepriekš norunātas? «Četros baltos kreklos» spēlējam jau vairākus mēnešus, bet tik un tā katru reizi atrodas cilvēki, kas netic, ka viss, ko viņi redz, rodas te un tagad – spontāni «no matu galiem līdz papēžiem». Neticību uztveram kā komplimentu.
Improvizatorus no diviem atšķirīgiem kolektīviem – kluba «Hamlets» un Jelgavas Studentu teātra – šā gada martā kopā saveda vēlme, attīstot un popularizējot improvizācijas teātri kā autonomu skatuves mākslas kustību, spert soli tālāk – no improvizācijas «šova formāta» (Kīta Džonstona iedibinātās teātrasporta shēmas – skatītāju ierosinātām ainiņām, kuru ekspromta atveidojumā, izmantojot stingri noteiktu vārdiskas izteiksmes, mīmikas un kustību tehniku, par punktiem sacenšas komandas) uz formu, kas no iepriekšējās atšķiras ne tikai ar garumu, sižeta vairākdaļu uzbūvi un spēlētāju tehnisku neierobežotību (rāmjus un likumus izdomā tikai tik daudz, lai izveidotu noteiktā veidā strukturētu stāstu).
Katra «Pirmizrādes» uzstāšanās sadalīta divās daļās. Pēc īso gabalu spēlēšanas vakaru noslēdz minūtes četrdesmit piecas gara izrāde – paralēli risinātas sižeta līnijas, kuras par vienotu stāstu padara to retrospektīvs vērojums skatītāju ieteiktas tēmas kontekstā. Izrādes strukturējuma pamatā ir spēles forma, ko improvizatori pazīst pēc nosaukuma «Harolds» – vārda, ko šim populārajam garās formas paveidam devis tā izstrādātājs Dels Klouzs.
Uztvert tajā tikai improvizatora un skatītāja saiknes izklaidējoši interaktīvo pusi (kurā dominē parodēšana un citi joki) skatītājam nozīmē sevi nepiedodami aplaupīt. Mērķtiecīga improvizācijā nav ne paša stāsta, ne tā emocionālās nokrāsas izspēlēšana, un smieklus zālē izraisa ne tikai notikumu neparedzamība, bet arī skatītāja identificēšanās ar neordināro situāciju varoni. Improvizatora radītā tēlotāja un skatītāja psihiskā mijiedarbes iespēja, kas atgādina par līdzībām skatuves improvizācijas, tās «sociāli darbīgās» formas – tā dēvētā «playback» teātra (kurā aktieri apspēlē skatītāju sajūtas, dzīvesstāstus raksturus) –, un terapeitiskos nolūkos izmantotās psihodrāmas izcelsmē.
«Garās formas tēva» un tās praktizētāju grāmatas numur viens «Patiesība komēdijā» līdzautora Dela Klouza uzmanības centrā nav vis aktiertehnikas eksperimentu rotaļīgums un spēja izklaidēt, bet improvizācijas scenārija spontanitātes un izteiksmes līdzekļu «askētiskuma» (nosacītības pakāpes) pavērtās neierobežotās iespējas vides un situācijas radīšanā un (atšķirībā no klasiskā teātra, kurš ar izrādes laiktelpu precizējošām dekorācijām, kostīmiem, lugas tekstu «visu pasaka priekšā») lielākā prasīgumā pret skatītāju. Skatītājam jābūt gatavam ar iztēli izrādē piedalīties līdzīgā mērā kā lasot romānu. Tāpēc tas, ko mūsu izrādē redz skatītājs, ir viņa paša izdomāts.
Redzot lugu, kuru esam lasījuši, mūs interesē, režisora piedāvātais pasniegšanas veids. Režisors var mainīt gan vidi, gan laiku – stāsta būtība no tā nemainās. Nosaukumu «Pēdējā pirmizrāde» varētu skaidrot ar mērķi kā vienreizēju performanci radīt katru spēles vakaru: pareizāk gan būtu teikt, ka tas nevis tiek radīts, bet rodas pats no sevis un uzreiz. Mūsu scenogrāfija ir gaismas, mūzika, kubveida priekšmets, kas atkarībā no vajadzības pieņem transportlīdzekļa, mēbeles vai jebkuru citu formu, un mēs paši (spēles brīdī – katrs pats sev režisors un dramaturgs). Viss pārējais nevajadzīgi apdraud izrādes neatkārtojamību.
