Visvairāk bail Sergejam bijis no tā, ka viņš atskries un cilvēks nebūs izturējis un pagājis zem ledus… Tomēr bļitkotājs turējās. Ledus nebija biezāks par trim četriem centimetriem. «Gluži kā par spīti pa rokai nebija neviena striķa vai koka zara. Tikai pie paša krasta sadzirdēju vārgus palīgā saucienus, slīcējs bija aptuveni 15 metru no manis. Nometos uz vēdera un līdu pie viņa. Viņš gulēja, ar muguru atspiedies un elkoņiem atbalstījies pret ledu, bet izskatījās ļoti piekusis – teica, ka ūdenī esot jau apmēram pusstundu,» atceras Sergejs.
Pielīdis slīcējam tuvāk, glābējs sāka meklēt, ar ko viņu piesiet un turēt. «Tad viņš teica, ka makšķernieka kastē ir vada gabals. Vienu vada galu pametu viņam, otru aptinu ap savu roku. Centos viņu izvilkt, bet vīram pavisam nebija spēka – abi gaidījām glābējus,» stāsta Sergejs. Jutis, ka vīrs teju gatavs padoties, centies viņu uzmundrināt, uzturēt sarunu, sakot viņam: «Turies, vecīt, neatslēdzies!» «Redzēju, ka rokas un lūpas no aukstuma kļuvušas zilas. Iepazināmies, runājāmies, lai turētu viņu pie samaņas,» stāsta Sergejs. Pēc desmit, piecpadsmit minūtēm ieradās glābēji un varēja atviegloti uzelpot.Tālāko operāciju savās rokās pārņēma glābēji. Bet Sergejs, zinot, cik dārga makšķerniekam ir viņa copes kaste, paņēma to pie sevis, lai nenoklīstu un vēlāk nonāktu atpakaļ pie saimnieka. Jelgavnieka S.Pupkova bērnības sapnis bija kļūt par glābēju, taču dzīve pavērsās citādi, un viņa ikdienas darbs aizrit uz dzelzceļa. Tomēr liktenis Sergejam par viņa bērnības sapni ik pa laikam mēdz atgādināt. Izrādās, ledū ielūzušu cilvēku glābis ne pirmo reizi. Sergejs ar sievu abi ir kaismīgi makšķernieki, un arī pirms septiņiem gadiem viņš izglābis bļitkotāju. «Visi blakus makšķerējām, viņš pagāja tālāk un ielūza. Es paņēmu koku, viņš tam pieķērās, un izvilku no ūdens. Toreiz ledus bija biezāks un visu varēju pats izdarīt,» tagad ar smaidu atceras Sergejs. Šoreiz Ivana kļūda bijusi neuzmanība. Sergejs stāsta, ka viņam līdzi nav bijis arī cirtņa, ar ko pārbaudīt ledus biezumu. Ja zinātu, ka ledus ir vien trīs četrus centimetrus biezs, diez vai sirmais vīrs būtu uz tā kāpis. «Pirmais man piezvanīja viņa dēls, mans vārda brālis, starp citu, un pateica paldies par tēvu. Atdevu viņam kasti. Bet svētdien piezvanīja pats Ivans, aprunājāmies, teica, ka gribot mani satikt. Būs jāsatiekas,» smaida Sergejs. Glābējs atzīst, ka pats tā neriskējot – uz ledus viens nekad nedodas un vienmēr pirms tam pārliecinās par tā biezumu. «Jābūt uzmanīgam, un, ja ir kaut mazākās aizdomas, ka ledus nav īsti drošs, labāk kādu dieniņu pagaidīt. Neviena zivs nav tik vērta, lai tā riskētu,» viņš nosaka. Sergejs ne mirkli neesot domājis, ka tagad viņam tiks piešķirts kāds apbalvojums vai pateicība. Arī uz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta aicinājumu atsaukties bļitkotāja glābējam nav reaģējis, par to parūpējās viņa kolēģi. «Patiesībā ir ļoti laba sajūta, jo ir palīdzēts cilvēkam, citādi viņš būtu aizgājis… Nezinu, kā būtu juties, ja rezultāts būtu cits, bet par to nedomāju, galvenais, Ivans, kurš pavisam nesen pārcieta sirds operāciju, var turpināt dzīvot,» saka Sergejs.
