Tas nedaudz dullais un skaistais iemīlēšanās brīdis katram var pienākt negaidot.
Tas nedaudz dullais un skaistais iemīlēšanās brīdis katram var pienākt negaidot. Nedz tu vari to grozīt, nedz pavēlēt savām jūtām, un laikam jau nebūs neviena, kurš nebūtu tam gājis cauri, kad liekas, ka tas otrs cilvēks, kuru esi iepazinis, ir visskaistākais un labākais. Nu katrs jau sapratīs pats. Dažam ātrāk, citam vēlāk rodas vēlme attiecības ar otru cilvēku nokārtot gan valsts, gan Dieva priekšā.
Bet skaistais brīdis var arī nepienākt, vismaz ne tajā reizē un veidā, kā to iedomājušies paši precēties gribētāji. Pie tāda ne īpaši jauka secinājuma iznāca tikt, uzzinot par divu jaunu cilvēku nedienām, mēģinot pārvarēt mūsu valsts uzliktos birokrātiski administratīvos šķēršļus. Domājams, ka neviens nenoliegs – jaunas ģimenes nodibināšana ir viens no svarīgākajiem un atbildīgākajiem notikumiem cilvēka mūžā. Tiesiski tas ir pakļauts sava laika administratīvajiem vai reliģiskajiem noteikumiem, likumiem un arī ierobežojumiem. Nedaudz atkāpjoties vēsturē, varētu teikt, ka ģimenes nodibināšana Eiropā tika regulēta jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Līdztekus spiedienam laulāties baznīcā bija vēl otrs apstāklis, kas ietekmēja ģimenes nodibināšanas iespējas un bija saistīts ar precēšanās atļaujas iegūšanu no muižkunga tālajos dzimtbūšanas laikos. Tolaik dzimtcilvēki bija muižkunga īpašums, tātad viņu dzīvesvietas maiņa tieši ietekmēja arī kunga mantas daudzumu un varētu teikt, ka iekasējamie nodokļi neienāca kunga naudas lādē. Īpaši sarežģījumi radās brīžos, ja puisis un meita dzīvoja katrs savā novadā jeb, kā pieņemts teikt modernāk, viņi bija pierakstīti dažādās dzīvesvietās vai kāds no viņiem mita tālās zemēs. Šajā gadījumā bija jādabū atļauja katram no sava kunga. To visu ņemot vērā, liekas, ka arī valsts joprojām mēģina tēlot tādu kā dzimtkungu brīžos, kad saka atļaušu vai neatļaušu.
Mūsdienās, lai reģistrētu laulību jāuzrāda pase, kurā ir pieraksts. Tagad to var aizvietot izziņa par to, ka esi kaut kur pierakstīts, bet drīzumā pierakstu aizstās dzīvesvietas deklarēšana. Bet neba nu tas būtu svarīgākais sacītajā. Tieši šajā brīdī cilvēku dzīvē var sākties ne pats jaukākais – vienam no viņiem nav dzīvesvietas pieraksta. Neviens tālāk nerunās, tikai norādīs, ka vispirms jāpierakstās un tikai tad jūs salaulās.
Tagad konkrēti – ir divi jauni cilvēki, kas izteikuši vēlmi precēties, bet vienam nav dzīvesvietas pieraksta. Saskaņā ar likumu viņš lūdz pašvaldībai atļauju pierakstīties pie nākamā dzīvesbiedra. Paldies Dievam, ka tam piekrīt arī jau pierakstītie ģimenes locekļi, tāpēc pašvaldība, izprotot jaunos cilvēkus, pierakstīties var atļaut. Bet ko darīt situācijā, kad kāds no dzīvoklī pierakstītajiem ir nemierā ar radinieka dzīvesbiedra izvēli? Nu nepatīk nākamajai vīramātei vedekla, un cauri. Viņa nepiekrīt pierakstam, kas nozīmē, ka bez tā jauno cilvēku vēlme salaulāties paliek tikai gribēšanās līmenī. Vai arī jāmeklē citi, ne pārāk likumīgi varianti izejai no situācijas. Vienkāršākais un populārākais ir pierakstīties kaut kur fiktīvi par ne pārāk mazu naudas summu.
Amatpersonas šādu normu skaidro ar nepieciešamību ikvienam būt kaut kur pierakstītam, jo tas taču esot saistīts gan ar nodokļu maksāšanu, gan ar komunālo pakalpojumu maksu noteiktā dzīvesvietā. Tā jau tas ir, ka ikvienam apzinīgam valsts pilsonim būtu jāmaksā visi nodokļi, tikai nav saprotams, kā tas saistīts ar viņa vēlmi laulāties ar otru cilvēku. Kādā veidā tas var ietekmēt nodokļu nomaksu vai komunālo maksājumu apmēru? Drīzāk tas vēl joprojām atgādina valsts birokrātijas vēlmi visu saskaitīt un pieskaitīt vienalga kam, lai tikai būtu rosība. Bet, jo ātrāk šī vēlme jaukties ar birokrātiskiem šķēršļiem visur un visā pazudīs, jo brīvākā sabiedrībā mēs dzīvosim.
