Lai gan ir 21. gadsimts, vairums laucinieku, kas sevi nopietni dēvē par zemniekiem, šajā apzīmējumā tomēr aizvien vēl ietver novecojušus priekšstatus par lauksaimniecisko ražošanu.
Lai gan ir 21. gadsimts, vairums laucinieku, kas sevi nopietni dēvē par zemniekiem, šajā apzīmējumā tomēr aizvien vēl ietver novecojušus priekšstatus par lauksaimniecisko ražošanu.
Vieni joprojām grib brist tēva dubļus dziedādami, saimniekojot savā zemes pleķītī, nodrošinot ģimeni ar pārtiku, arī ar visu pārējo nepieciešamo, bet produkcijas pārpalikumu pārdot. Otrie (viņu vidū vairums tādu, kas «Breša laikā» ar atrotītām piedurknēm metušies jaunajās saimniekošanas iespējās, bet, sadūrušies ar savas iepriekšējās, sociālisma laiku kolhozu pieredzes nederīgumu brīvā tirgus apstākļos) vīlušies nolaiduši rokas, nodzērušies vai lūdzoši lūkojas pēc valdības subsīdijām un citām «dāvanām», lai atsvērtu pašu neizdarību un neprasmi. Un tikai neliela daļa zemnieku prot redzēt pāri savam laukam, uztver savu nodarbošanos vienlaikus gan kā dzīvesveidu, gan kā biznesu, prot saskatīt norises to sakarībās, tādējādi vairāk vai mazāk sekmīgi prognozējot reālas attīstības iespējas.
Uz Eiropas Savienības sliekšņa stāvot, ir svarīgi vēsu prātu atzīt: 14 procentu pašlaik lauksaimnieciskajā ražošanā nodarbināto objektīvi ir par daudz, kādi 10 procenti ir «lieki» (viņiem jāatrod cita nodarbošanās), tāpēc nav grūti uzminēt, kuri no šiem trīs veidu zemniekiem «izdzīvos». Lai veiksmīgo zemnieku kļūtu vairāk, no viņiem sagaidāms ne tikai vairāk zināšanu lauksaimniecības atsevišķajās nozarēs, bet arī prasme orientēties ekonomikā vispār. Arī šis bija viens no iemesliem, kādēļ Zemkopības ministrijā kopš šā gada sākuma izveidots Lauksaimniecības stratēģijas departaments.
