Šādi mani sauc kāds paziņa. Redz, latviski rakstu daudz labāk nekā krieviski, arī runāšana dzimtajā valodā vairs nav tik raita. Par upuri sevi neuzskatu. Arī savu ģimeni ne. Kad, finansiālo apstākļu spiesti, vecāki jaunākās māsas un brāli nolēma laist vietējā pamatskolā ar latviešu valodas mācību, vienīgā paliku mācīties krievu skolā pilsētā, jo pagasts vidusskolu nepiedāvā. Rezultātā latviski sāka runāt ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki. Taču upuris šajā gadījumā bija kultūra – uzskatu, ka, brīvi pārvaldot abas valodas, mans redzesloks ir plašāks, jo māsas un brālis nekad vairs nelasīs krievu autoru darbus oriģinālvalodā.Mūsu ģimenes gadījums nav tas sāpīgākais. Jelgavas nacionālo kultūru biedrību pārstāvji un pedagogi diskusijā kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei vairākkārt uzsvēra – integrācija nevar būt piespiedu. Kāda jēga, ka pirmklasnieks skolā mācīsies latviski, ja mājās vecāki runā tikai krieviski un notiekošo pasniedz savā interpretācijā? Jo nejūt sevi kā daļu no sabiedrības.Bieži dzirdēts, ka «krievi paši vainīgi, ka politika ir tāda», taču kā lai mazākumtautības integrējas, ja joprojām, piemēram, par RAF dzīvojamo masīvu ir priekšstats, ka tajā dzīvo vieni krievi un noziedzības rādītāji ir augstākie pilsētā. Policijas statistika gan to neapstiprina.Arī manu paziņu vidū ir daudz etnisko krievu, kas nevēlas apgūt latviešu valodu principa pēc, jo to uzspiež – lai iegūtu pilsonību, balsstiesības. Ministre sola: dosim valodas kursus. Bet ko dos valoda, ja attieksme pret mazākumtautībām nemainīsies.Neatbalstu radikālas idejas. Atbalstot ministres idejas, jūtos latviete, kad valsts, kurā esmu dzimusi un kuru nedomāju pamest, liek man domāt, ka esmu tai vajadzīga. Taču negribu kļūt par upuri, ja tā liek man rīkoties pretēji savas kultūras atziņām un vecāku mācītajam.
