«Jaunais aukstais karš» un «Putina – Šrēdera pakts» ir tikai daži epiteti, kas pēdējo mēnešu laikā veltīti Eiropas enerģētikas tirgū notikušajam.
“Jaunais aukstais karš” un “Putina – Šrēdera pakts” ir tikai daži epiteti, kas pēdējo mēnešu laikā veltīti Eiropas enerģētikas tirgū notikušajam. Par pēdējo jau ilgu laiku rakstīts un komentēts gana daudz, bet attiecības starp Krieviju un Ukrainu par “auksto karu” jau nodēvējuši pasaules vadošie politiķi. Skaidrs, ka strauji četrkārt palielināt cenu būtiskam dabas resursam no piegādātāja puses tika vairāk darīts politisku nekā ekonomisku apsvērumu dēļ. Pašlaik var izteikt tikai zināmas spekulācijas par to, vai Krievijas gāzes piegādes Ukrainai tiks pārtrauktas pilnībā. Droši vien agri vai vēlu tiks panākti kompromisi. Pieprasīto cenu ievērojami samazinās Krievija. Ukrainai, ticamākais, nāksies piekāpties dažos ārpolitikas jautājumos. Pareizāk būtu pat teikt, ka tai vajadzēs pārskatīt tās prioritātes, savu vērtību skalu pieskaņojot “austrumu kaimiņa” gaumei. Notikušais no mūsu valsts viedokļa aplūkojams pilnīgi citā kontekstā.
Ciktāl mūs tas var ietekmēt kā valsti, kas dabasgāzi pilnībā iepērk no Krievijas? Cik var spriest, līdzīgas metodes pret mums netiks lietotas. Pat lai kā dažs labs mēģinātu vicināt nodeldētās frāzes par tautiešu aizsardzību visām pieejamām metodēm, Krievija saprot, ka tik vienkārši nogriezt gāzes piegādes krānu Latvijai, kas ir ES dalībvalsts, vis neizdosies. Dabasgāzes piegādes monopolists “Gazprom” ir mūsu “Latvijas gāzes” akcionārs, un Latvija ir noslēgusi ilgtermiņa dabasgāzes piegādes līgumu. Tomēr visas cerības likt tikai uz faktu, ka tagad esam ES dalībvalsts, būtu pārāk liels naivums. Kad pirms pāris dienām gāzes krāns uz Rietumeiropu caur Ukrainu tiešām tika nedaudz piegriezts, sekas sajuta laba tiesa ES dalībvalstu, kuru enerģētikā Krievijas dabasgāzei ir pietiekami liels īpatsvars. Sajuta un sāka pietiekami enerģētiski rīkoties, vispirms jau tikai vārdos aicinot strīdniekus domstarpības risināt miermīlīgākām metodēm. Neko citu, ja tā godīgi saka, Rietumeiropas valstīm, kas lielā mērā pašas atkarīgas no Krievijas piegādēm, nav ko piedāvāt. Otra lielākā dabasgāzes piegādātāja Norvēģija jau paziņojusi, ka tās iespējas kāpināt dabasgāzes ieguvi ir nereālas. Tā kā eiropiešiem nāksies vien sakost zobus un, rādot smaidīgas sejas, norīt arī šo krupi. Pirmo jau norija, kad mierīgi nolūkojās, kā iepriekšējais Vācijas kanclers ar Krievijas prezidentu bez liela trokšņa noslēdza līgumu par jauna gāzes vada būvi Baltijas jūras dibenā. Šādā veidā Krievija mierīgu sirdi gada sākumā var pārņemt “Pasaules īpašo personu kluba” – G8 – vadības grožus un vasaras vidū Sanktpēterburgā ar gādīga namatēva žestu visus sēdināt pie apaļā galda.
Turklāt, lai cik tas dīvaini arī liktos, līdzīgi rīkoties ļauj mūsu pašu valsts stratēģiskā partnera – ASV – rīcība, pirms laba laika pārņemot arābu pasaules naftas plūsmas savā kontrolē. Varbūt skan ciniski, tomēr līdztekus plašajam žestam nodrošināt demokrātijas iedibināšanu Irākā viens no mērķiem neapšaubāmi bija sakārtot ASV stratēģiskās intereses naftas ieguvē šajā reģionā. Morāle skaidra – draugu nav, ir tikai katras valsts intereses.
Tā kā Latvijai faktiski vien atliek nolūkoties, kā mūsu eirokomisārs enerģētikas jautājumos Andris Piebalgs tiks galā ar savu pirmo nopietno problēmu. Tā kā Ekonomikas ministrijā tiek strādāts pie jaunas valsts enerģētiskās attīstības koncepcijas, nesagaidot tās apstiprināšanu, būtu interesanti uzzināt, kādi stūrakmeņi būs iemūrēti tās pamatos. Uz spēles pašlaik likts pārāk daudz, lai neatkarību no enerģijas resursiem atstātu tikai partiju parlamenta priekšvēlēšanu cīņu arēnās.
