Jelgavas Amatniecības vidusskolas skolotāja Rita Kokorēviča māca apdares darbus, labprāt gatavo ēst, ada un makšķerē.
Jelgavas Amatniecības vidusskolas apdares darbu skolotāju Ritu Kokorēviču satieku steidzīgā un darbu pilnā brīdī. «Brīnums, ka no mājām vēl neesmu izrakstīta,» viņa smejas, ieskicējot savu ikdienu. Tā sākas jau ap pulksten septiņiem no rīta, kad Rita aizved meitiņu Kristīni uz skolu, un beidzas pēc aptuveni divpadsmit stundām. Vai arī vēlāk. Bieži vien stipri vēlāk, jo skolotājas darbs jau nebeidzas līdz ar zvanu. Jāpaspēj iepazīties ar jaunumiem nozarē, izmēģināt, novērtēt. Apmeklēt seminārus, tikties ar ražotājiem. Protams, godam sagatavot savus audzēkņus profesionālajiem konkursiem – sapurināt, pārdzīvot. Arī šodien Ritas nervu stīga, visticamāk, ir ļoti uzvilkta, jo Rīgā notiek prestižās sacensības «Knauf Junior Trophy» jaunajiem būvniecības profesionāļiem. Viņu vidū savu meistarību apliecina divi Ritas Kokorēvičas audzēkņi.Vairāk tādu, kam dzirkstelītes acīs«Amatniecības vidusskolā, gatavojot konkursiem, gan strādāju vairs tikai ar tiem, kuriem dzirkstelītes acīs. Stundas nevadu, jo šogad nenokomplektēja apdares darbu tehniķu kursu. Grūti pateikt, kāpēc tā. Jelgavā ir ļoti daudz vidusskolu. Skolas cīnās savā starpā un cenšas noturēt audzēkņus,» neveiksmes iemeslus min skolotāja. Tomēr viņa pārliecināta, ka programmai vilkt pāri krustu nevajadzētu, jo būvniecība atkal sāk pamazām uzplaukt. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu situācija tirgū ir pat par 20 procentiem labāka, teic Rita. Viņa cer, ka uzlabosies arī potenciālo un tagadējo audzēkņu interese un motivācija apgūt apdares darbu tehniķa arodu. Iemācīties apmest sienas, līmēt tapetes un flīzēt. Apgūt dekoratīvo krāsošanu un sauso būvi.«Jāsaprot gan, ka negatavojam profesionāļus, bet ieliekam pamatus. Ievirzām jomā, kas visvairāk patīk un ir tuvāk sirdij. Pārējais atkarīgs no prakses,» atzīst skolotāja, sagaidot vairāk audzēkņu, kam «rokas aug no pareizās vietas un galva strādā». Pārāk bieži jauniešu profesijas izvēli noteicis gadījums – mamma teica, tētis izdomāja, draugs pierunāja. To vajadzētu mainīt, pārliecināta pieredzes bagātā pasniedzēja, kura mācību stundu trūkumu skolā patlaban kompensē ar darbu Iļģuciema cietumā, kur profesionālās iemaņas pasniedz ieslodzītajiem.Profesijā vieta arī meitenēmRita Kokorēviča Amatniecības vidusskolā strādā no 1999. gada. «Tobrīd man nebija darbiņa, un toreizējā direktore Zaiga Bensone ieteica pamēģināt. Pirmā grupa bija ļoti smaga – mūrnieku krāšņu podnieku kurss. Taču paliku. «Celmus lauzt» palīdzēja skolotāja Zigrīda Devjakoviča. Vēlāk pierunāju nākt strādāt savu kaimiņieni Daci Ragovsku, kura turpina joprojām. Tā arī esam iztikušas bez stiprā dzimuma. Ja ļoti nepieciešama palīdzība, saucam palīgā galdnieku un automehāniķu puišus. Viņi nekad neatsaka. Skolā ir ļoti draudzīgs kolektīvs,» priecājas Rita, apgāžot stereotipu, ka apdares darbi «piestāv» tikai vīriešiem. Audzēkņu sastāvs gan vēl par to neliecina – no 70 2., 3. un 4. kursa topošajiem apdares darbu tehniķiem tikai trīs ir meitenes. «Profesijā ir lietas, kas lielākai daļai vīriešu roku par rupjām. Jābūt krāsu izjūtai, jāpiemīt mākslinieciskumam. Dekoratīvo krāsošanu nevar kurš katrs. Tāpēc profesijā noteikti ir vieta arī meitenēm. Jā, darbā jācilā desmitkilogramīgi spaiņi, bet parasti viņām tos neliek nest,» daiļo dzimumu iedrošina Rita. Viņa pati šo darbu iemīlējusi jau pirms daudziem gadiem un savu profesiju nenožēlo. Galu galā no tā ir arī praktisks labums visai ģimenei – remontējot māju, nav jānolīgst dārgi meistari. Arī pedagoģija, ko Rita apguvusi līdz ar darba sākumu skolā, izrādījies liels bonuss. Iegūtas ne tikai prasmes mācīt jauniešus. «Ja man toreiz kāds būtu teicis, ka, strādājot par skolotāju, braukāšu uz ārzemēm, neieguldot savus līdzekļus, es neticētu,» skolotāja priecājas par iespējām stažēties, apmeklēt seminārus, piedalīties konkursos un citos profesionālās pilnveides pasākumos Vācijā, Bulgārijā, Austrijā un citviet.Trijatā uz copiRitas vakari un brīvdienas pēc mutuļojošās darba nedēļas, protams, pieder viņas ģimenei – rūpju bērniņam Kristīnei, kura mācās Jelgavas 1. speciālajā internātpamatskolā, un vīram Jānim Slikšānam. Viņš patlaban saimnieko pa māju. «Dārzā ravēju tikai puķes. Man patīk parušināties. Tā es atgūstos no darbiem. Dārzeņus mums izaudzē Jānis. Viņa vaļasprieks ir arī bites, līdz ar to mums ir savs medutiņš veselībai,» stāsta namamāte, atklājot, ka vairāk par dārzu viņai patīk gatavot ēst. Brīvdienās iepriecināt savējos ar kādu plātsmaizi, garšīgiem salātiņiem un citiem gardumiem. Kāds pat reiz minējis, ka Ritai vajadzētu mainīt profesiju un kļūt par pavāri. Vēl ģimenei patīk makšķerēt. «Kad sāk spīdēt smuka saulīte un ir pažuvis, visi trīs ejam uz copi. Agrāk mums bija arī kaķis Rūdis, kas nāca līdzi. Nekur tālu prom gan nebraucam – kāpēc izsviest naudu, ja tepat pie mājas var dabūt zivtiņas,» spriež vienmēr praktiskā Rita. Palīdz skaļa bļaustīšanās mežāRušināšanās dārzā, ēst gatavošana, makšķerēšana un, kā izrādās, arī adīšana ziemas vakaros nav vienīgās nodarbes, kas Ritai Kokorēvičai dod spēku, iedvesmu un piepildījumu katrai jaunai dienai. Viņa atklāj – kad garastāvoklis noslīdējis pavisam zemu, glābj brauciens ar automašīnu skaļas mūzikas pavadībā. Līdz arī grūtuma izbļaušana. Tad jādodas uz mežu un jāmeklē vieta, kur tuvumā nav māju.«Vēl ļoti atvieglo baznīca. Neesmu pārāk ticīga, bet savām lietām ticu. Baznīcas mierā un klusumā asaras birst pašas no sevis. It kā ne par ko – darbs taču ir, maize ir, par ko dzīvot ir, vēl var ar mašīnu braukt. Taču asaras vienalga birst,» noslēpumā padalās Rita, vienlaikus uzsverot, ka uz dzīvi vienmēr cenšas raudzīties pozitīvi, kā arī praktiski, objektīvi izvērtējot visas iespējas. Tā taču ir tikai ilūzija, ka citur dzīve ir labāka, pārliecināta skolotāja. Piemīt visas labās īpašībasZigrīda Devjakoviča, Jelgavas Amatniecības vidusskolas apdares darbu skolotāja Tādu cilvēku kā Rita varētu būt vairāk. Šķiet, viņai piemīt visas labās īpašības. Sirsnīga un izpalīdzīga, nekad neatteiks un iespēju robežās vienmēr palīdzēs. Skolotāja lieliski tiek galā arī ar audzēkņiem. Viņai katram ir sava individuāla pieeja. Dažkārt nākas arī «aplauzt radziņus». Palikt un strādāt pēc stundām. Skolā gribam turēt augstu latiņu, lai audzēkņi pēc tam dzīvē teiktu «paldies».
